ne me quitte pas,

stāvu virtuvē, sildīdama rokas pie kārtējās tējas krūzes. skatos ārā pa logu caur tējas garaiņiem un mēģinu ieelpot tējas solīto melleņu smaržu, bet tas izsauc tikai sezonālo klepu. mēģinu sajust to caur nāsīm, bet dzirdu tikai sezonālo iesnu neskanīgo sveicienu, kas liek man domāt par rudenīgu jūru vai drīzāk duļķainu peļķi. kokiem gandrīz vairs nav lapu, un Latvijas Radio 1 man vēsta, ka iepriekšējās diennakts gaišais laiks bija desmit stundas un trīspadsmit minūtes garš. atšķiru žurnālu, un tur mūziķis man vēsta, ka rudens ir laiks, lai izmantotu vasarā iegūtās rezerves, lai ieliktu tās radīšanā. paskatos uz klavierēm ar neticīgu skatu, atminoties, ka tieši tās nieka pusstundas laikā tikko padarīja manus pirkstus par ko līdzīgu desmit dienas ledusskapī pastāvējušiem cīsiņiem, kurus esmu labi iepazinusi, dzīvojot kopmītnēs. stumju sevī sezonālo ābolu plātsmaizi, cerot, ka tā aizpildīs sezonālo tukšumu. un tukša atkal ir arī tējas krūze.