Vispār visi ir izlasīšanas vērti.
Re ku!***
naktīs, kad punduris runā, liekot ar roku uz sirds: vecums
viņš nomodā paliek pār mani, un miegs līdzina grumbas
salst zobi, tepat blakus taru krauj kastēs
spilvenos vīrieši slēpj savas neskūtās sejas
tāpat kā toreiz, pirms gadu simtiem, saujā saberzu viršus
Džabrails sēž man uz krūtīm, izlauž atslēgas kaulus
manas tīrās ticības neaptraipītais avots
rasina sapnī tik bieži redzētos spārnus
Grāmatai – samtainas lapas zem manām kājām
kas par viesiem: pavirpuļojām un gaistam
tik daudz patiesu līniju ieskrāpēts pergamentā
ka tas praktiski kļuvis nesalasāms
ka smilšu graudiņu skaits mūs izlīdzina
manā ceļā no Mekas pie tevis uz Medīnu
Tas Kungs man ikreiz ar tevi atsūta tik garu vīstokli
ka tikai pret rītu līdz pusei to atritinu.
***
mūsu daudz, es esmu viens
sevi tā pakalniem nošķīris
ka kļuvis par kontinentu
pa mani negana kazas gani
aunādam pēdas vērpējas nedzen
ne telts, ne zīmes, ne uguntiņas
neapdzīvots esmu
jūras lauvas bariem glauž manu klēpi
man kamiešos reptiļi olas dēj
es nīstu sevi par to, kā mani biedē
dāvanas, nelūgtas Kungam, hellēnim vecam
Elks mans,
es tavs nekas
meitēns ar sērkociņiem
divdabju stundā
naktī pirms Jaunā gada
kad pār maniem apvāršņiem pacelsies mēness
un skanīgās zvaigznes tukšumu bliež, es pamostos atkal
vēl un vēl brienu uz paša klinšaino krastu
es dziedu tur ērkšķukrūmā