ne tikai tā. -

Mīļo Vecmāmiņ.

Šodien ir sestdiena, rīt būs jau trešā advente. Vai Tu tur augšā arī dedzini sveces? Šim it kā būtu jābūt miera pilnam laikam, bet vispārējais satraukums to neļauj izbaudīt, ceru, ka Tev ir vieglāk. Bet mums visiem klājas labi, laikam.
Pēdējā laikā es par Tevi daudz domāju, iespējams tāpēc, ka drīz būs apritējuši trīs gadi, kopš pēdējo reizi tevi redzēju. Laikam visvairāk mani nomāc tas, ka es nepaspēju atvadīties. Mani silda tevis dāvātais lakats. Skaists un mīļš.
vai Tu esi satikusi Džeromu un Mīci? Pasaki Džeromam, ka es pēc viņa ļoti ilgojos un ceru, ka viņš jūtas labi. Man pie gultas stāv viņa bilde un arī par viņu es domāju bieži. Šad tad, vecmāmiņ, man tiešām šķiet, ka es dzirdu Džeroma soļus otrā istabā, vai arī viņa klauvējienus pie ārdurvīm. Es ticu, ka reizēm viņš atnāk pie mums ciemos. Arī no Džeroma es nepaspēju atvadīties. Bet es ceru, ka viņš zina, cik ļoti es viņu mīlēju un ko viņš man nozīmēja. Vēl es ļoti ceru, ka jums ir uzlabojušās attiecības, debesis taču ir daudz plašākas par mūsu virtuvi, tagad jums vairs nav jācīnās par telpu. Un kā klājas Mīcei un Bosikam? Vai Tu jau satiki vectētiņu? Saki, vai jūs mani redzat?
Mūsmājās viss ir kārtībā, nesatraucies. Es gan tagad vairāk dzīvojos pa Rīgu, bet Ziemassvētkos mēs visi būsim kopā.
Man ļoti pietrūkst Baldones un Tavas mājas smaržas. Lai arī pēdējā laikā es tur parādījos ļoti reti, tomēr ir skumji tagad tur redzēt pavisam citu dzīvokli, dzīvi un cilvēkus. Viss ir mainījies. Žēl. Šodien atcerējos, ka ļoti sen neesmu ēdusi biezpiena bumbiņas, bet tad sapratu, ka Tu biji vienīgais man pazīstamais cilvēks, kas tādas gatavoja. Skumji, ka nebiju tev pavaicājusi recepti.
Es guļu Tavā gultā, tas nekas, ka tagad tā ir uznesta manā istabā, tā joprojām ir Tava gulta.
Es Ziemassvētkos vēlos, lai Tu mūs redzi un zini, cik ļoti mums pietrūksti.
Tu aizgāji no mums skaistā, mierīgā laikā, Tu mums atstāji skaistas atmiņas un Tu arvien dzīvo mūsu sirdīs. Paldies, Tev.

Gaidīsim svētkus kopā, es un Tu.

Mīlu.

Tava Līna.