| |
[4. Feb 2007|23:47] |
Brīvdienas bija lieliskas.
Nācu pie dažiem secinājumiem. Pirmais un vissvarīgākais, ka ne pie māsas un vēl jo vairāk savās mājās es nejūtos kā mājās. Es visur jūtos kā ciemiņš. Man nav savas mājas sajūtas. Vienkārši drausmīgi, jo ar savu gļēvulību es esmu te. Man nekas nav jāpērk ne trauki, ne mēbeles, ne kas es vienkārši dzīvoju man gan gribētos šobrīd teikt eksistēju.
Otrais secinājums es nevaru dzīvot ar kādu kopā. Es nespēju un man nav pieņemami, ka mani dīda kā mazu bērnu - tik atklāti.
Nezinu kāpēc, bet šodien atcerējos. Kādu gadījumu no savas bērnības. Gāju bērnu dārzā. Kādu dienu bērnu dārza audzinātāja, lika katram izdomāt par ko vēlas kļūt-profesiju. Katru sauca pie sava galda un lika klusām pateikt- iečukstēt viņai ausī. Un es nezinu kāpēc, bet pateicu, ka vēlos kļūt par mammu. Pēc tam man vairākus gadus jautājot kāpēc es tā atbildēju un kādam stāstot šo gadījumu bija jūtams sarkazms it kā tas ir kaut kas slikts. Ar laiku es izdomāju kāpēc izvēlējos tādu profesiju. Tāpēc, ka nekur viņu nevar iemācīties, neviena grāmata nesniedz atbildi, bet šobrīd man liekas, tāpēc, ka tā sieviete, kas visu sevi ir veltījusi ģimenei - vīram un bērniem sapņo un domā, ka labprāt ietu strādāt un karjeras sievietēm ir nu baigi paveicies :)), bet karjeras sievietes savos vājuma brīžos domā kaut viņām būtu vīrs un bērni. Bet ir vēl viena atbilde kāpēc es tā pateicu bērnībā, bet man ir tik ļoti bail viņu pateikt un uzrakstīt, ka liekas, ka ja tas tiks pateikts vārdos tas būs tā it kā es to esmu pieņēmusi un piekritusi. |
|
|
