mainos
« previous entry | next entry »
Dec. 3rd, 2007 | 02:57 pm
es mainos. un kaut kas iekšā nespēj pāvarēt to milzīgo sienu uz kaut ko jaunu. es vēlos, lai kāds uzraksta grāmatu par manu dzīvi. tas būtu tik labi un mierīgi - kā lasīt par Fermīnu Dāsu. vērot to no malas. kā Markess. lai viss ir tik apburbuļojoši nepareizi, ka kliegt gribas, bet nespēt to izdarīt, jo "a kas tad ir normāli, tavuprāt?".
grāmatnīcas mani nomierina. gan jau ka grāmatnīcas darbinieki dabū tās neiesaiņotās grāmatas, ko var pašķirstīt apmeklētāji, pēc tam par velti. laimīgie.
es mainos, jā. pēc tiem standartiem, pēc kuriem dzīvoju pirms gadiem pieciem, es būtu pilnīgs frīks. toreiz es biju pilnīgi pārliecināta, ka cilvēki nevar sajukt prātā. ka tas nenotiek tā uz sitienu un ar pilnīgi normāliem cilvēkiem. ka jukušie ir vai nu tie, kas jau tādi piedzimuši vai arī tie, kas par tādiem izliekas.
paskaties uz mani tagad, sīkā. ha. es nespēju aiziet uz pasākumu, kurā ir vairāk par četriem cilvēkiem. es jūku prātā no domas vien, ka es viņu varētu satikt. bet es tomēr piegāju viņam klāt pirmā. jo tā man bija mazāk bail, nekā sēdēt un gaidīt, kad atkal viņš pienāks ar savu vainīgo smaidu. hah, un stāvot rindā uz tualeti, viņš tomēr mani noķēra. un kad sagaidīju savu kārtu, viņš teica "ejam kopā?". un es teicu "es labāk čurāju viena". agrāk es būtu teikusi kaut ko citu, vai ne?
un paskaties vēl - es grāmatnīcā pētīju psiholoģijas grāmatas. jukusi, tu būtu teikusi. ejot pa ielu, man galvā skan mūzika. man reizēm liekas, ka brauciens tramvajā mani piebeigs. piemēram, šorīt. kad man uzgāzās virsū divas piektklasnieces. un es sajutu, ka blakussēdošais onkulis brokastīs ēdis puravus. bailēs no tā, ka es tūlīt apvemšos un man pa muti sirds izkāps ārā ar mazām sarkanām kājiņām, es izkāpu divas pieturas pirms savējās, par spīti tam, ka mans priekšnieks jau bija paspējis man piezvanīt un pajautāt, vai tad es šodien vispār plānojot ierasties darbā.
tas ir tā, it kā visi mani baiļu sensori būtu aktivizējušies. visi, visi, visi reizē. alert. tas būtu mans šībrīža raksturojums.
man ir tik daudz sapņu, bet arī tik daudz baiļu, ka es nespēju īstenot nevienu no saviem sapņiem. es vairs nespēju funkcionēt. ēst. smieties. gulēt. tādas vienkāršas darbības šobrīd ir padarījušas manu dzīvi neizturamu.
un katru dienu liekas, ka ir sasniegts peak. bet katru nākamo dienu saproti, ka iepriekšējās dienas pīks nav bijis nekas salīdzinājumā ar šodienas.
grāmatnīcas mani nomierina. gan jau ka grāmatnīcas darbinieki dabū tās neiesaiņotās grāmatas, ko var pašķirstīt apmeklētāji, pēc tam par velti. laimīgie.
es mainos, jā. pēc tiem standartiem, pēc kuriem dzīvoju pirms gadiem pieciem, es būtu pilnīgs frīks. toreiz es biju pilnīgi pārliecināta, ka cilvēki nevar sajukt prātā. ka tas nenotiek tā uz sitienu un ar pilnīgi normāliem cilvēkiem. ka jukušie ir vai nu tie, kas jau tādi piedzimuši vai arī tie, kas par tādiem izliekas.
paskaties uz mani tagad, sīkā. ha. es nespēju aiziet uz pasākumu, kurā ir vairāk par četriem cilvēkiem. es jūku prātā no domas vien, ka es viņu varētu satikt. bet es tomēr piegāju viņam klāt pirmā. jo tā man bija mazāk bail, nekā sēdēt un gaidīt, kad atkal viņš pienāks ar savu vainīgo smaidu. hah, un stāvot rindā uz tualeti, viņš tomēr mani noķēra. un kad sagaidīju savu kārtu, viņš teica "ejam kopā?". un es teicu "es labāk čurāju viena". agrāk es būtu teikusi kaut ko citu, vai ne?
un paskaties vēl - es grāmatnīcā pētīju psiholoģijas grāmatas. jukusi, tu būtu teikusi. ejot pa ielu, man galvā skan mūzika. man reizēm liekas, ka brauciens tramvajā mani piebeigs. piemēram, šorīt. kad man uzgāzās virsū divas piektklasnieces. un es sajutu, ka blakussēdošais onkulis brokastīs ēdis puravus. bailēs no tā, ka es tūlīt apvemšos un man pa muti sirds izkāps ārā ar mazām sarkanām kājiņām, es izkāpu divas pieturas pirms savējās, par spīti tam, ka mans priekšnieks jau bija paspējis man piezvanīt un pajautāt, vai tad es šodien vispār plānojot ierasties darbā.
tas ir tā, it kā visi mani baiļu sensori būtu aktivizējušies. visi, visi, visi reizē. alert. tas būtu mans šībrīža raksturojums.
man ir tik daudz sapņu, bet arī tik daudz baiļu, ka es nespēju īstenot nevienu no saviem sapņiem. es vairs nespēju funkcionēt. ēst. smieties. gulēt. tādas vienkāršas darbības šobrīd ir padarījušas manu dzīvi neizturamu.
un katru dienu liekas, ka ir sasniegts peak. bet katru nākamo dienu saproti, ka iepriekšējās dienas pīks nav bijis nekas salīdzinājumā ar šodienas.