šorīt pamodos galīgi plēvjaina, kā plastikāta maisiņā, izzvejoju acis no miega un daudz domāju, kāpēc pēc ilgstošas acu aizvēršanas gaismā, atverot viss ir tāds pabalējis, nu daudz gaišāks, nekā pirms tam un tad jau atkal sabiezē, satumst, iegūst savu tumšību. sataustīju padusē spuru aizmetni un sapratu savu turpmāko misiju. būšu zivs, došos ekspedīcijā pa renstelēm, vērošu sieviešu saspringtos sejus skujot sev paduses, vīriešu .. nu labi. vērošu jūs visus no krāna mutītes. beigu galā ūdeņi mani aiznesīs līdz siltākām teritorijām, satikšu savu radiatoru ciklopu un mēs dzīvosim spuru spurā līdz nāve mūs šķirs :)