septembris atnācis ar lietainiem vakariem un parkā sakritušām dzeltenām lapām.
mēs visas četras Blaumaņielas dāmas nu esam pirmkursnieces. un neviena no mums nav ''īstajā'' pirmkursnieka vecumā. going to be fun. zubrīsimies katra savā istabā, katra savā kaktā. man beidzot atvaļinājums, trīs nedēļas laika apjēgt- varēs apvienot vai tomēr nē. tad jau redzēs.Pīķadāmas attieksme kā vienmēr ir vislabākā ''man jau tagad visi tie sīkie riebjas''. ko tad man teikt? nez kura gan ir vecākā no mums četrām.. lai vai kā uz szf superdraudzīgajiem iepazīšanās pasākumiem es neaizgāju. nooo shit. tas laiks, kad uz lekcijām gāju draudzēties ir vai-cik-sen pagājis.
cik sen gan nav sēdēts klusā telpā, cīnoties ar miegu, ko maigi ieaijā pasniedzēja monotonā balss. ehh, nostaļģija.
gribu uz Ventspili vispār. bet nesanāks gan jau. pārāk daudz notikumu tepat. vakarnakt man iedeva tās personas kontaktus, kurus man nevajadzēja dot. ha. nemaz jau pati neapcerēju, ka vajag. kāpēc visas nelabās iedomas piepildās, bet ''es laimēju loterijā un mēs visi esam nodrošināti un laimīgi'' nepiepildīsies nekad?
...jo dzīve ir mauka un galvenais viņai ir sūkāt.
es negribu rudens depresiju. un depresija, bļeģ, vispār ir tikai cilvēku iedomas. thats it.
Apziņas stāvoklis: apcerīgs it kā
Izteikties