acīs rausās asaras, bet mute smaidīja, jo bija jāsmaida. uz mirkli sajutos kā kaut kāda padauza, kura guļas zem kārtējā- tikai prāts kliedza, ka tas taču ir tas cilvēks ar kuru gribu saistīt dzīvi, gribu bērnus utt. kad beidzot Viņš atstās manu prātu, lai varu normāli dzīvot tālāk? ehh..