ak, dārgie, es nupat vēlreiz noskatījos no puses tautas deju lieluzvedumu bez atraušanās. es tomēr esmu visa latviskā fane(nezinu, vai īsti šis vārds būtu pareizais). no visām dejām, rakstiem, smaidiem, dziesmām es smeļos tik daudz siltuma ka ne izstāstīt.
mazuļi ar pierēm pilošām, bet ar tik sparīgi stieptiem pirkstiem, par spīti dedzinošajai saulei un karstajam laukuma segumam, daiļās lielās tautu meitas, kas tik skaisti sadejojās ar mazākajām zeltenēm dejā "es meitiņa kā rozīte", visas tik cēlas un graciozas un tie žilbinošie smaidi... joprojām mana favorītdeja ir "saulīte bagāta", kur arī sazīmēju savu māšuku. vispār manas mīļākās tautas dejas ir tās, kur ir nepieciešams skaidrs dejiskums, nevis plika palēcienu atrādīšana, tāds, ka mūzika un veiglie deju soļi tik tālu savijas kopā, ka nespēj atšķirt, kas ko papildina.
vēl pa dienu nebiju ieskatījusies puišu "ar meitāmi dancot gāju" dejā. laikam, neskatoties uz kādiem lokanajiem sporta deju mačo tipa puišiem, vai džekiem, kas var nogreizties pus minūti uz galvas vai vēl sazin ko, tie puiši, kas tērpušies tautas tērpā, ar tik pārliecinātu stāju un lepnumu parādot sevi - nu vai zini, tur jau simts reizes jāģībst. tā arī skaisti parādīja vz džekus, kas visi tik spēcīgi devās virsū uz laukuma, dziedot līdzi, domāju-eh, es esmu tik lepna ar saviem "mazajiem brāļiem", jo viņi šeit bija īsti vīrieši.
jau vakar, kad mežaparkā koris dziedāja dziesmas, pieminot latviešu tautu, likteni, man acīs asaras skrēja, tad tagad skatoties, cik ļoti daudz pasaka deja, es sevī no jauna atklāju, ka nekas cits nestāv klāt.
skatoties mūsdienu deju koncertu, protams, ka ar interesi iedziļinājos stāstā, tērpos un izpildījumā, bet vienīgā vieta, vienīgā, kur mazliet sirsniņa ietrīcējās, bija beigas, pie dziesmas 'iedomājies'.
vai es palieku pieaugusi? vai arī es kaut kādā ziņā vairs to nekaunos atzīt? bet man nekad nav viss šis šķitis tik skaists, tīrs un patiess.
mazuļi ar pierēm pilošām, bet ar tik sparīgi stieptiem pirkstiem, par spīti dedzinošajai saulei un karstajam laukuma segumam, daiļās lielās tautu meitas, kas tik skaisti sadejojās ar mazākajām zeltenēm dejā "es meitiņa kā rozīte", visas tik cēlas un graciozas un tie žilbinošie smaidi... joprojām mana favorītdeja ir "saulīte bagāta", kur arī sazīmēju savu māšuku. vispār manas mīļākās tautas dejas ir tās, kur ir nepieciešams skaidrs dejiskums, nevis plika palēcienu atrādīšana, tāds, ka mūzika un veiglie deju soļi tik tālu savijas kopā, ka nespēj atšķirt, kas ko papildina.
vēl pa dienu nebiju ieskatījusies puišu "ar meitāmi dancot gāju" dejā. laikam, neskatoties uz kādiem lokanajiem sporta deju mačo tipa puišiem, vai džekiem, kas var nogreizties pus minūti uz galvas vai vēl sazin ko, tie puiši, kas tērpušies tautas tērpā, ar tik pārliecinātu stāju un lepnumu parādot sevi - nu vai zini, tur jau simts reizes jāģībst. tā arī skaisti parādīja vz džekus, kas visi tik spēcīgi devās virsū uz laukuma, dziedot līdzi, domāju-eh, es esmu tik lepna ar saviem "mazajiem brāļiem", jo viņi šeit bija īsti vīrieši.
jau vakar, kad mežaparkā koris dziedāja dziesmas, pieminot latviešu tautu, likteni, man acīs asaras skrēja, tad tagad skatoties, cik ļoti daudz pasaka deja, es sevī no jauna atklāju, ka nekas cits nestāv klāt.
skatoties mūsdienu deju koncertu, protams, ka ar interesi iedziļinājos stāstā, tērpos un izpildījumā, bet vienīgā vieta, vienīgā, kur mazliet sirsniņa ietrīcējās, bija beigas, pie dziesmas 'iedomājies'.
vai es palieku pieaugusi? vai arī es kaut kādā ziņā vairs to nekaunos atzīt? bet man nekad nav viss šis šķitis tik skaists, tīrs un patiess.