ne tikai tā. -

man ir tāds dīvains paradums. es eju pa ielu un prātā rakstu visu, kas noticis, kas bijis, ko gribētos pateikt, ko negribētos. bet kad pienāk rakstīšanas, teikšanas, darīšanas mirklis, viss tas, kas bijis - it kā izgaist un vairs nav neviena vārda. tu visu esi uzrakstījis uz neesošām lappusēm, kuras ar to visu kopā arī pazūd.
kas bijis, kas būs? kas bijis - tā. kas būs - nezinu.
par Zaļumballi es negribu neko teikt, jo vienkārši būtu par daudz kā. bija visādi, sāpīgi, skumji, jautri un tā tālāk. bet galvenais visiem atcerēties, ka "tu tagad esi gliemezītis mazs!". jā.
viss pārējais kaut kā notiek un kaut kā nenotiek. vakar ar Timuru staigājām pa mākslas galerijām, vienkārši tāpat, jo bija daudz laikā līdz sagaidāmajam elīzas sviecienam. un gulējām zālītē ar milzīgu Parīzes karti. tā vienkārši. bez satraukumiem un raizēm.
vakar pie manis palika Kaspars. tā bija pirmā reize šonedēļ un tas ir vispār, kopš viņš mācās Rīgā. Bija vieglāk kā bez viņa. laikam lōģiski.
tagad man skan Across The Universe saundtraks. uzdoti jau ir kadzēm darbi, bet višpār tagad ļoti nāk miegs un vispār nenesas prāts mācīties, jo tas ir tikai uz jaunnedēļu. muļķīgi it kā atlikt visu uz pēdējo mirkli, bet nu?
ā jā. maskačkā pie skolas, kāds turpat no blakus dzīvojošajiem bija izšāvis pieturas stiklus. bija sabraukuši 5i policisti, kāds kaimiņš kko stāstīja. ar gaiseni. ha, ha. noziegums. bet labi vien ir, ka kādam rūp. Citādi tā visu Latviju izšaus.
un vispār Kakadēmija ir pilna ar pirmajiem kursiem, šodien atklājās, ka nu arī Janča Līna būs vienmēr blakus. :D iestājusies.