Carpe · Diem

Par mūziku ausīs runājot, šodien stāvēju pie konservatorijas upītes, ausīs Rahmaņinova 2. simfonija, Adagio, kaut kas dievišķīgs, ausīs kādu ceturto reizi pēc kārtas un piektajā viņš nāca,
un es ar perifēro redzi redzēju, ka viņš nāk, izlikos acīm ciet, jutu, ka viņš pienāk, es tik ļoti gribēju noturēties ilgāk, lai viņš vienkārši ir blakus, domājot, ka es nezinu,
bet es nespēju. Nespēju nesākt smaidīt un izlikties, ka vai - atvēru acis.
Tādas tās manas grūtās dienas un nesaņemšanās:)