Šodien autobusā gadījās sastapt vienu no cilvēkiem, ar ko reiz biju mēģinājusi veidot kaut kādas attiecības.
Fannej, jo tieši nesen es par viņu biju iedomājusies.

Soļojot uz mājām, iedomājos par to, kāda dzīve man būtu, ja mums kaut kas sanāktu. (Ar kaut ko es runāju par kaut ko nopietnāku kā nedēļas garu izklaidi.)
Vienkārši aizdomājos par to, cik gan dažādas dzīves un notikumi varētu būt un bija, mainoties blakus esošajiem cilvēkiem. Nevar jau tā ņemt un salīdzināt, kurš "dzīves variants" ir tas labākais, katrs ir citāds. Galvenais ir tikai mirkļa sajūtas. Ja tās spēj būt ļoti labas un pat šķietami "labāk nevar būt", tad viss ir kārtībā.