Rīts. Māju pametīšu tuvāko 2 minūšu laikā, jo skolā jābūt maķenīt ātrāk. Bāc, cerēju, ka tēja tiks galā ar manām vēdergraizēm, bet nē.
Gan jau kaut kā to pirmo dienu nomocīšu. Sajūta tāda, it kā naktī gulēts nebūtu nemaz, atceros tikai to, kā visu laiku trūkos augšā un skatījos pulkstenī.
Šodien vai rīt atgriežas tēvs no Taizemes. Atkal noteikts laika posms noslēdzas (cik poētiski!). Njā. Vārda tiešajā nozīmē- noslēdzas. Kā būs tālāk? Kas būs tālāk?
To laikam redzēs. Kad? Nezinu. Pagaidām ir labi. Vakar bija labi.
Negribas iet. Labi, vēl reizi jānoklausās tā dziesma un tad jādodas uz pieturu.
Kaut es to runu puslīdz nomocītu!
Labrīt, starp citu...!
Karma police, I’ve given all I can, it’s not enough
I’ve given all I can, but we’re still on the payroll
This is what you get, this is what you get
This is what you get, when you mess with us
And for a minute there, I lost myself, I lost myself...
Jauki.