Lai gan šorīt jutos un izskatījos kā hipijmeitene otrā rītā - lasi - sapinkājušies mati, smaga galva un nepārvarams miegs, sabtransports atkal 'made my day'! Nākamajā pieturā aiz manējās autobuss piekāpa pilns ar kādu bērnudārza grupiņu, kas tur tādu vietējo "Melnsila ielas ceļu" uztaisīja. Dzīvās ķēdes variants - turās viens pie otra kapucēm, jakām, biksēm, somām, utt. Un pie katra sabremzējiena tik sirsnīgi smejas, ka aplipināja ar to visu autobusu. Un, lai gan viņi izkāpa jau pēc pāris pieturām, ik pa laikam saskatoties ar citiem pasažieriem, nevarējām apvaldīt smaidus. Un uz brauciena otro pusi, kad jau pirmās prieka šprices iedarbība bija izsīkusi, garām pabrauca mašīna, kurai numura vietā bija rakstīts "PRIEKS".
Jep, esmu dīvaina - man patīk sabtransports! Patika jau toreiz, kad ikdienā bija jābrauc maršrutā Ogre-Rīga-Ogre. Atceros pat, ka kādam stāstīju, ka mani fascinē centrālā stacija un tajā saskatu īpašu burvību. Tagad šī mīla gan ir mazliet pārgājusi, bet varbūt tāpēc, ka pārāk reti tur iegriežos. Pie viņas ir jāpierod un jāveido attiecības.