15:55
[Link] | Vakar mežs bija tāds kā bērnībā, kad ziemas bija īstas....gandrīz, bet tomēr ne. Bērnībā Biķerniekos zināju gandrīz katru taku, lielākā daļa sniegoto ziemas dienu tika pavadīta tur, uz Kalna, kura pakājē, kā vēsta relatīvi nesen parādījusies norāde-atgādinājums, atrodas fašisma terora masu kapu vieta. Nobraukāta ar slēpēm, ragavām, polietilēna maisiem, sajūsmā spiedzošu bērnu dibeniem. Un tālāk mežā bija Tramplīnkalns, kur tramplīnu tā arī nekad nepabeidza, un kalna galā tāda kā sporta bāze (nekad neesmu zinājusi, kas tai divstāvu mājai meža vidū ir vēderā)...turp, gandrīz jau Šmerlī, jau agrīnajā jaunībā nebija slinkums stiept slaloma slēpes, lai skolas ziemas spartakiādē n kilometru krosa vietā cēli izgriezt trīs līdz četrus līkumus (cik atļāva nogāze). Pirms vairākiem gadiem atsāku pastaigas šajā mežā - ar ratiem vai ragavām, atkarībā no sezonas. Pagājušoziem arī pāris reizes bijām tramplīnkalnā - tie daži cm sniega bija ātri sajaukušies ar smiltīm, bet tas nemazināja bērnu sajūsmu. Tad nu vakar devāmies turp atkal. Mežs piesnidzis, kluss, tikai vietām iemītas šauras taciņas, pasaka vienvārdsakot. Pirmais, ko ieraudzīju, bija izdegusī ēka kalna galā ar tukšiem logu caurumiem. Tad parādījās divi sīkie ar jautājumu, vai mēs palikšot te, jo viņiem vieniem bail.
-tai mājā ir beigts suns, teica meitene
-un zemē ir asiņaina maska, paziņoja zēns, tāda, kā ārstiem operācijās
-un ož pēc līķiem, tā meitene
- suņa līķa, precizēja puika, laikam ieraudzījis šausmas manā sejā. Tāds, lūk, bērnu kalniņš. Krēslai sabiezējot, laidu ārā no meža teciņiem, neskatoties uz to, ka bija jāvelk ragavas..:)
|
