Nevar jau tik bez gala visu slavēt, kādreiz kaut kas arī zemē jāiemīca. Un tieši pa rokai pagadījās viens attiecīgs eksemplārs.
Jāsaka uzreiz, ka, lai gan nekad nēesmu klaigājis, ka "Es mīlu kino", skatīties varu gandrīz visu - No Fellīni līdz Hičkokam līdz Džekijam Čanam līdz Haus of tha Ded, un visur atrast kaut ko, kas man patiktu. Gandrīz visu, tas ir. Un ja primais izņēmums - "tīņu komēdijas", tiek apiets ar lielu līkumu jau pasen (mani nesaista pilnīgi un galīgi nekas, kas tajās notiek, un jo mazāk man tas liekas smieklīgs), tad no "romantiskām komēdijām" apzināti neizvairījos, bet vienmēr atradās kaut kas interesantāks, nekā kaut kāds "chick flick" :) Till this day...
Īsumā lietas bīdās tā: Henrijs (Adams Sendlers) strādā par veterināru Havaju salās, un ir džeks, kurš izvairās no nopietnām attiecībām blablabla. Kadu dienu viņš bārā satiek Lūsiju (Drū Berimore), kurā neprātīgi un pa īstam iemīlas blablabla, bet Lūsija izrādās, ir tāda kā mazliet ar galvu apdauzīta (vārda vistiešākajā nozīmē), un viņai ir īstermiņa atmiņas zudums, proti, neko neatceras un katru dienu dzīvo pa jaunam blablabla. Tad nu Henrijam katru dienu viņa "jāvinnē" no jauna blablabla... Viss ir it kā ok, un pat Lūsijas nemaz nesmieklīgā slimība apspēlēta, teiksim tā, "sirsnīgi", bet nu movie fails big time. Ok, ja tā ir domāta komēdija (kaut arī "romantiskā"), tad nu (liels IMHO) - stipri nosacīti. Lai viss tik ļoti nepeldētu cukura sīrupā, Sandlers pat sauc palīgā smago artilēriju - savu korešu Robu Šnaideru, kurš, diemžēl, situāciju tikai pasliktina, jo neviens no viņa jokiem nav pat tuvu uzjautrnošs (tāpat, kā, godīgi sakot, 99% pārejo "joku" filmā), bet sižetā viņa varonis darbojās kā ballasts. Vienīgais, kurš kaut mazdrusciņ atdzīvināja situāciju, bija Lūsijas uz kačalku ķertais brālis (Šons Ostins), kurš tēloja "nožēlojamo idiotu par kuru visi smejas", bet viņa bija maz :( Pie Drū Berrimoras faniem neskaitos ;)
Labi, varu pateikt atklāti - te ir totāls "neattaisnoto cerību" sindroms. Pēc filmām "Big Daddy" un "Waterboy" es Sendleru ienīdu, bet noskatījies "Happy Gilmore" un "Mr.Deeds" smējos līks, tātad tomēr džekiņs nav zemē metams. "Anger Management", pat nebūdams laugh-fest, tomēr dāvāja daudzus jautrus brīžus, un šeit biju noskaņojies uz kaut ko vismaz ne sliktāku. Oops! Labi, Dievs ar visu to cukuroto susi-pusi, bet vienu man paskaidrojiet, kāpēc, kāpēc tas viss tik sasodīti izmocīti un GAR-LAI-CĪ-GI? Kāpēc filmas 99 minūtes liekas vismaz kā trīs stundas? Klusums...
Kas grib, lai pārmet "Ej skaties savus bojevikus, tu neko nesaproti", bet es visu ļoti labi saprotu, jo vienīgā doma pēc noskatīšanās bija - ja vēlaties ar savu sirdsmīļoto aiziet uz kādu romantisku filmu, ejiet uz Spaidermenu 2, goda vārds, jo romantikas tur tikpat, cik šeit, bet ja nu kas, tad skatoties vismaz miegs nenāks.

ps. Es apbrīnoju Holivudiešu taupību. Es visu varu saprast, bet priekš kam bija taisīt fotorealistisku CGI-RONI??? (Pastieties titros, tur vismaz pusi ILM aizņem). Interesentiem varu pastāstīt, ka filma izmaksāja ne vairāk, ne mazāk 75 (!) milijonus dolāru. "Hellboy", kur Elleszēns ar Nacistiem cīnījās paralēlās dimensijās, izmaksāja 60 (un izskatījās uz visiem 100). Kas ar pasauli notiek???