Viņš izelpoja pēdējos cigarešu dūmus, bet viņa acis vēl aiz vien uzkavējās pie meitenes ķermeņa, kas nu jau bija pārsimtmetru attālumā. Viņa gāja lēnām un graciozi, it kā zem kājām nebūtu zemes, jā, viņa it kā lidoja. Vējš pūta viņas matus no vienas puses uz otru, kā arī atsedza kājas, spēlējoties ar svārkiem. Jau no pirmās minūtes, kad viņi tikās, viņš juta neizmērojamu kņudoņu, kad viņa viņu uzlūkoja. Viņš zināja, ka viņa ir eņģelis. Eņģelis, kas atnāca mirklī, kad par vienīgo glābiņu bija kļuvis alus draugu kompānijā. Viņa atnāca un apgrieza visu kājām gaisā - meitene, kas nu aizgāja, bija slepena smaida iemesls, vēdera taureņu pavēlniece un nedēļas nogaļu glabēja.
Kad Eņģelis aizgāja aiz mājas stūra un kļuva neredzama, viņš nolaida acis, uzlūkoja cigaretes izsmēķi un klusi noteikdams "katram ir sava aizraušanās, Tu esi manējā" iesēdās atpakaļ mašīnā.
Eņģelis vairs neatgriezīšoties. Viņa ausīs vēl joprojām skanēja viņas pēdējie vārdi: "Mēs mākam priecāties par dzīvi. Mēs mākam viens otru mazliet dievināt. Bet mēs nemākam nosargāt to, kas mūs darījis laimīgus. Mums katram ir savs ceļš, pa kuru iet - Tev ir ceļš, kas ved Tevi atpakaļ, pie citām atmiņām un citos apskāvienos, man ir ceļš, kas mani ved uz brīvību, un man ir jāiet...".
Viņš paskatījās uz tukšo mājas stūri, tad uz plaukstu, kurā vēl tikko bija bijusi viņas roka. Viņš uzrakstīja īsziņu : "zini? man reizēm šķiet, ka Tu esi mans nepiepildītais sapnis." un nenosūtīja to.
-----------------------------------------------------------------------------------
ļaujiet sapņiem reizēm nepiepildīties. ļaujieties viens otram būt neizsmelta jūra, neizlasīta grāmata un nenoskrieta jūdze. Ļaujiet viens otram palikt atmiņā ar pēdējo roku pieskārienu, ar pēdējo skūpstu, kūstot sniegam, un pavisam pēdējo acu skatienu atvadoties.