pirms es eju mājās pēc savas 12 h darba dienas, es gribu pastāstīt kā man tā sākās.
deovs uz vēlēšanu iecirkni, kas atrodas akas ielā. man tur bija nāievēlē savi kandidāti un vēl jāapurnājas ar citiem vēlētājiem. stāvu uz ielas, ārā pelēks rīts, pa brīdim atlido kāds baldois kaut kur pa tērbatas ielu kāds aizbaruc savā dzelzs rumakā.
paskatots pa kreisi... kaut kāds tēls kādsus 10 m no manis kaut ko dara pie mizkastēm mazliet aiz sētas aizslēpies.
padomāju: virinātājs. bet tad sevi nosodīju par savu aizdomīgumu, jo viņš bija nozudis uz brīdi.
un paskatos vēlreiz. BĻĀĢ< viņš tiešām tur stāv, blenž uz mani un onanē. novēršos, paskatos vēlreiz. un pārņem panika, nezinu ko darīt. pēc idejas vajadzētu sadot pa seju, kliegt un vispār zvanīt policijai. un es tur stāvu, nosarkstu, paskatos vēlreiz, a viņš vienā satrauktajā mierā rausta savu daiktu.
un tad piebaruca mašīna,. no tās izkāpa divi policisti, lai dotos uz vēlēšanu iecirkni un viņš aimetās pa ielu prom ap stūri.
pēc tam es nobirdināju asaru nezinu kāpēc.
tāpēc ka tas pārāk bieži gadās varbūt. ne jau katru gadu, bet tomēr. un tā bezpalīdzība paliek.