trauslā bālā strūkla -

viņa beidza kaut kur posmā starp pastendi un spāri. jo bija pienākusi kontroliere - liela un bezkrāsaina, gluži kā veidota no sūkalās mitrināta māla.
es tēloju, ka lasu grāmatu, lai piešķirtu visam procesam bezkaislīgu noskaņojumu, vienaldzību un nejūtību. liegs pazemojums viņu vienmēr uzbudināja jo īpaši. protams, es redzēju, kā vagonā uzrodas formā tērptais goliāts, kā tuvojas, bet iespītējos, un arvien sarūkošo attālumu ar augošu pulsa tempu sāku sajust arī sevī. vagonā gandrīz nebija cilvēku. pārbaudījusi biļetes divām večiņām pie pašām durvīm, kontroliere mērķtiecīgi devās pie mums.

situācijas maiņu viņa beidzot pamanīja, kad kontroliere atradās divu sēdekļu rindu attālumā. viņa ir drosmīga meitene, bet šoreiz rīkojās instinktīvi - saķēra manu roku un mēģināja izraut to no savu džīnu priekšas.
es esmu stiprāks, viņa to zina un saviem ar saviem centieniem atbrīvoties izprovocēja tikai arvien ciešāku satvērienu. mirkli pirms kontroliere bija pamanījusi mūsu neviennozīmīgo situāciju un paguvusi pateikt "jūsu biļetes, lūdzu", cīņa bija sasniegusi tādu pakāpi, ka man šķita, ka es tūliņ viņu aiz kaunuma kaula pacelšu gaisā, kam eventuāli vajadzētu nozīmētu viņas kapitulāciju. viņas cīņa bija zaudēta, es vēl uzmetu skatu viņas sejai - melni mati pielipuši lūpām, vaigi sarkani bet acīs apātiskas agresijas nespodrums.

ko īsti mēs darām, kontroliere piefiksēja vienlaikus ar sava sakāmā pirmajām skaņām. riebums vienā mirklī pārvērta gan viņas seju, gan balsi. mēs abi tobrīd bijām pievērsušies viņai, un kontrolieres metamorfozes izraisīja krampjainu reakciju. es vēl nekad nebiju jutis savus pirkstus vienā mirklī iesūktus tik alkatīgi, mana meitene sakļāva kājas. man likās, viņa salauzīs savas gūžas, ceļus, traumēs mīkstos audus. zaudējis savaldīšanos, es drudžaini mēģināju no jakas krūšu kabatas izmakšķerēt biļeti, lai kontroliere iet reiz prom, lai atstāj mūs mierā. taču biļete atradās tajā pat jakas pusē, kur mana brīvā roka, un kabatu es nevarēju atraut pat plēšot, bez jēgas un atmiņas - pret metāla rāvējslēdzi nobrāzu pirkstus vienās asinīs.

es biju atbrīvojis otru roku. tā bija slapja tik ļoti, ka šķita, teju pilēja. rāvējslēdzis padevās un slapjiem pirkstiem no kabatas izzvejoju uz plāna čeka papīra nodrukāto biļeti. es jutu cik grēcīgi tā pielipa pie falangām. beidzot spēju pacelt acis uz kontrolieri un mūsu skatieni sastapās. acīmredzot izskatījos tik ļoti perversi, ka viņas riebums sasniedza kulmināciju - neko nesacījusi viņa devās prom.

vēl mirkli mēs palikām sastinguši savās pozās - viņa ar galvu uz ceļiem un nekristīgā haosā sajauktu matu gūzmu, es ar pastieptu roku un pārlocītu papīra gabaliņu starp pirkstiem. pēc tam mēs vairs nerunājām līdz pat gala pieturai. viņa atliecās atpakaļ, sēdēja un raudzījās alkšņu audzēs, kurām dāsni noaugušas visas dzelzceļu malas. pirms iebāzt papīriņu atpakaļ kabatā, es to atlocīju. tas izrādījās čeks par divām soļankām, kuras pirms skriešanas uz staciju bijām paguvuši izstrēbt mazajos čbk. zem zupas šķīvja atceros vārdus un notis - atnāc, draugs, pretī man liedagā, tavā un manējā liepājā. bet mēs bijām sataisījušies uz ventspili.