Vajadzētu patrenēties runāties ar līdzcilvēkiem. Es lieliski varu ieiet pa jebkurām durvīm un "bīdīt lietas", varu bez mazākā  tricekļa (vai ar ļoti ļoti maziņu un patīkamu) uzstāties pat visai nopietnas auditorijas priekšā, manuprāt, gluži jēdzīgi ar draugiem un kolēģiem, piemēram, varu runāt par nopietnām, abpusēji interesantām lietām. Ar humoru arī viss vairāk vai mazāk kārtībā.

Bet es galīgi sūnaini jūtos, kad esmu kopā ar pavirši pazīstamiem vai pat vispār gadījuma pēc blakus esošiem ļaudīm. Man nepatīk šitie "slikts laiks, piedodiet;)", bet jocīgi šķiet arī tērgāt par dzīves jēgu, kas patiesībā ir tas pats, piedodiet. Un mani patiesi interesē tie cilvēki. Mani vispār ļoti interesē cilvēki. Tas, ko un kā viņi domā. Tas, kā viņi jūtas.

Tā nu īsti nezinu, vai man ir mēles kroplība kaut kāda, vai vienkārši jātrenējas.