Gluži nejauši pamanīju, ka Ādolfiem šodien vārda diena. Esmu pazinis tikai vienu Ādolfu, par spīti tam, ka Latvijā, spriežot pēc PMLP datubāzes, viņu ir vesels lērums - tuvu pie sešiem simtiem. Ar konkrēto Ādolfu iepazinos tajos senajos laikos, kad sanāca padzīvot dziļā Krāslavas rajonā. Tuvākais kaimiņš, dzīvoja nepilna kilometra attālumā. Bijušais kolhoza zirgkopis, kurš, kolhozam sabrūkot, par velti no tā dabūja arī niknākos ērzeļus, tā vienkāršā iemesla pēc, ka ar viņiem neviens nevarēja tikt galā.

Ciemos uz mūsu mītnes vietu viņš parasti jāja viena no ērzeļiem, jau pa gabalu saimniecei skaļā balsī sauca "Bļanahuj Petrovna!"(tas viņam bija labrīta vietā) un bija jauks sarunu biedrs, kā jau riktīgs čangalis.

Viendien, kad pie cita kaimiņa dzērām klasisko un brīnumgardo Latgales kandžu(dzidra kā nekas, spirta procents tuvs pilnībai), paskatījās viltīgām acīm un pateica, ka tikko mīklu esot izdomājis.
- Klāj vaļā, Ādolf, ko esi izštukojis!
- Nū dyrsas kai dīgs, zemē kai pologs!
- Ij kas tad tas būtu?
- Pļutka!

Tāds, lūk, Ādolfs. Ar vēzi boldā aizgāja. Ja šovakar sanāks iedzert, noteikti par viņu kādu glāzi pacelšu.