Braucu mājās no darba ar vilcienu. Vēroju aitas ganāmies pļavā, dzeltenus laukus un saule spiedās acīs. Tāds mierīgs mirklis. Kad varētu braukt vēl ilgi, ilgi. Bet tikai viena pietura un esmu atpakaļ. Šodien manā kontā ir, iepazīšanās ar jaunajiem darba apstākļiem un cilvēkiem,maldīšanās pa staciju (bet redz, atlika vien pajautāt veseliem četriem dažādiem cilvēkiem, kas man tagad jādara un kur man tagad jāiet, kad iekāpu arī pareizajā vilcienā, jā, šajā gadījumā esmu pilnīgi kā no citas pasaules, jo pilnīgi vienmēr esmu bijusi visur ar mašīnu, un tā pilnīgi lazy) vismaz secināju, ka esmu pietiekami spējīga, lai atrastu savu ceļu un tiktu galā arī viena pati. (to brīdi, kamēr es ārā apcerīgi stāvēju un smēķēju cigareti un domāju, kā man tikt mājās, es izlaidīšu) jā, jo šorīt viss cits likās daudz svarīgāks, kā saguglēt to, kā tikt mājās. Te nu parādās mana lielā apķērība. Tomēr viss jau ir labi.
Iemidzinu sevi ar karstu kumelīšu tēju. Un ļaujos pilnīgam klusumam, kā pa brīnumu, arī sevī pašā. Laikam jau tas ir tieši, kas bija vajadzīgs, darbs saulainā ofisā, ar milzīgiem logiem, kafijas krūze blakus un mūzika austiņās. Papildus studijas, ēst gatavošanas, sevis kopšanas un atdzīvināšanas. Mana lielā pēdējā laika misija. Atrast ceļu atpakaļ pie sevis. Jo tie pārējie pasaules ceļi mani tik ļoti nebiedē.