Ceturtā daļa
Ir svētdienas rīts, Niks pamostas no aktīva durvju zvana, jautājoši paskatās uz aizmigušo puiku un klusām uzvilcis pari pidžamai mēteli kaunīgi atver durvis. Izrādas kaunīgumam nav nekāda pamata jo atnācējs ir no blakus ciemata, no aklo ciemata. Tas ir atvaļināts virsnieks Dāvids Briedis kurš ir akls, dzīves laikā zaudējis redzi. Vienmēr valkā baltas drēbes un menas brilles lai cilvēki nevarētu redzēt viņa kataraktas nomocītās acis. Brīnišķīgi spēlē šahu,bet tikai ar Niku. Ar pārējiem aklajiem spēlē domino. Dzīvo aklo pilsētiņā. Tad kad redzam viņu un viņš kaut ko saka, kas ir pietiekoši reti lai būtu aizraujoši, mēs redzam to kā viņš redz un dzirdam to kā viņš dzird. Viņš ārkartīgi atvainojas, stādās priekšā un lūdz atļauju ienākt, Niks savā mulsumā un svētdienas rīta maigumā aicina viesi uz virtuvi. Virtuvei ir rakstains stikls, kuram cilvēki cauri izskatās pēc mākoņiem. Ejot uz virtuvi aklais virsnieks ar savu balto eleganto spieķīti izlavierē cauri Nika piekrautajam gaitenim itin nemaz nesasitoties. Pie virtuves durvīm viņš jautā, vai Nikam istabā ir kamīns, uz ko Niks īsi paskaidro ka nē, bet te ir degušas mēbeles. Tapēc tāda smarža. Viņi iesēžas virtuvē un kamēr Niks gatavo tēju vēl aizvien tērpies ziemas mētelī un basām kājam, bet dara to tik eleganti ka šķiet tā tam jābūt. Vecais Dāvids stāsta ka par Niku uzzinājis no sava drauga dēla kurš strādā milicijā.
Ir pazudis viņa draugs no aklo ciemata pansionāta, Žanis Godārs, kurš arī tāpat kā Dāvids ir redzi zaudējis pamazām, nav varējis ar to nekā samierināties jo vairāk par visu pasualē mīl grāmatas, braila rakstu prinicpā nemācās un mācīties netaisās. Un pie katra izdevīga gadijuma citējis Borhesu
Let nobody debase into tear or reproach
This demonstration of the skill
Of God, who with excellent irony
Gave me at once the books and the night.
Pazudis viņš ir koncerta laikā neredzīgo ciemata kultūras namā, kurā ikgadēji uzstājas jaunie dejotāji priekš kara veterāniem. Protams tas izklausās nedaudz dīvaini, bet tieši tev veltīta tik daudzu, mazu, cītīgu kājiņu dipoņa dara laimīgu.Bet ne jau par to, stāst par to ka sēdējuši draugi blakām, žanis teicies aiziet uz tualeti, aizgājis un nav atnācis atpakaļ. Dāvids aizgājis pie Žaņa uz māju, tur durvis vaļā līdz galam atrautas un smaržo pavisam savādāk nekā agrāk. Žanis arī pēdējā laikā uzvedās pavisam savādāk nekā agrāk bijis nemierīgs un naktīs cēlies lai uzpīpētu pie loga, to varējis just Dāvids kurš savukārt nevar gulēt prostatas dēļ. Arī Žanis naktī daudzas reizes slēdzis naktslampiņu iekšā un ārā, Dāvidam šķiet ka Žanis taustijis savas grāmatas kuras sniegušas tam līdzīgu patvērumu kā citiem ģimene.
Tas sācies pēc tam kad viņš saņēmis pastkarti no kādas draudzenes no jaunības dienām.Viņš lūdzis durvju sardzei kura pilda arīmāsiņas pienākumus ja nu kas noiet greizi izlasītkartiņu, jo pats nav varējis veco un ķeburaino rokrakstu. Niks pārsteigts vaicā ka vai tad ko citu var akls cilvēks var lasīt? Un Dāvids izstāsta Nikam par legalo aklumu, ka cilvēks skaitās legāli akls ja nevar no divdesmit pēdu attāluma saredzēt to ko cilvēks ar ideālu redz saredz no divsimt pēdu attāluma. Žaņa dzīves mērķis ir bijis atrast universālo enciklpoēdiju kuras beigas arīir tās sākums grāmat esot apaļa un bezgalīga.Tajā brīdī virtuvē ienāk mazais puika un prasa ka rakstās bezgalīga. Dāvids iepazīstās ar Aleksandru un liekas ka viņi viens otram uzreiz iepatīkas. Dāvids lēni un mierīgi izskaidro kādi izskatās burti kuri ir vārdā bezgalība vai arī kā var to visvienkāršāk uzrakstīt. Ar simbolu.
Ir svētdienas rīts, Niks pamostas no aktīva durvju zvana, jautājoši paskatās uz aizmigušo puiku un klusām uzvilcis pari pidžamai mēteli kaunīgi atver durvis. Izrādas kaunīgumam nav nekāda pamata jo atnācējs ir no blakus ciemata, no aklo ciemata. Tas ir atvaļināts virsnieks Dāvids Briedis kurš ir akls, dzīves laikā zaudējis redzi. Vienmēr valkā baltas drēbes un menas brilles lai cilvēki nevarētu redzēt viņa kataraktas nomocītās acis. Brīnišķīgi spēlē šahu,bet tikai ar Niku. Ar pārējiem aklajiem spēlē domino. Dzīvo aklo pilsētiņā. Tad kad redzam viņu un viņš kaut ko saka, kas ir pietiekoši reti lai būtu aizraujoši, mēs redzam to kā viņš redz un dzirdam to kā viņš dzird. Viņš ārkartīgi atvainojas, stādās priekšā un lūdz atļauju ienākt, Niks savā mulsumā un svētdienas rīta maigumā aicina viesi uz virtuvi. Virtuvei ir rakstains stikls, kuram cilvēki cauri izskatās pēc mākoņiem. Ejot uz virtuvi aklais virsnieks ar savu balto eleganto spieķīti izlavierē cauri Nika piekrautajam gaitenim itin nemaz nesasitoties. Pie virtuves durvīm viņš jautā, vai Nikam istabā ir kamīns, uz ko Niks īsi paskaidro ka nē, bet te ir degušas mēbeles. Tapēc tāda smarža. Viņi iesēžas virtuvē un kamēr Niks gatavo tēju vēl aizvien tērpies ziemas mētelī un basām kājam, bet dara to tik eleganti ka šķiet tā tam jābūt. Vecais Dāvids stāsta ka par Niku uzzinājis no sava drauga dēla kurš strādā milicijā.
Ir pazudis viņa draugs no aklo ciemata pansionāta, Žanis Godārs, kurš arī tāpat kā Dāvids ir redzi zaudējis pamazām, nav varējis ar to nekā samierināties jo vairāk par visu pasualē mīl grāmatas, braila rakstu prinicpā nemācās un mācīties netaisās. Un pie katra izdevīga gadijuma citējis Borhesu
Let nobody debase into tear or reproach
This demonstration of the skill
Of God, who with excellent irony
Gave me at once the books and the night.
Pazudis viņš ir koncerta laikā neredzīgo ciemata kultūras namā, kurā ikgadēji uzstājas jaunie dejotāji priekš kara veterāniem. Protams tas izklausās nedaudz dīvaini, bet tieši tev veltīta tik daudzu, mazu, cītīgu kājiņu dipoņa dara laimīgu.Bet ne jau par to, stāst par to ka sēdējuši draugi blakām, žanis teicies aiziet uz tualeti, aizgājis un nav atnācis atpakaļ. Dāvids aizgājis pie Žaņa uz māju, tur durvis vaļā līdz galam atrautas un smaržo pavisam savādāk nekā agrāk. Žanis arī pēdējā laikā uzvedās pavisam savādāk nekā agrāk bijis nemierīgs un naktīs cēlies lai uzpīpētu pie loga, to varējis just Dāvids kurš savukārt nevar gulēt prostatas dēļ. Arī Žanis naktī daudzas reizes slēdzis naktslampiņu iekšā un ārā, Dāvidam šķiet ka Žanis taustijis savas grāmatas kuras sniegušas tam līdzīgu patvērumu kā citiem ģimene.
Tas sācies pēc tam kad viņš saņēmis pastkarti no kādas draudzenes no jaunības dienām.Viņš lūdzis durvju sardzei kura pilda arīmāsiņas pienākumus ja nu kas noiet greizi izlasītkartiņu, jo pats nav varējis veco un ķeburaino rokrakstu. Niks pārsteigts vaicā ka vai tad ko citu var akls cilvēks var lasīt? Un Dāvids izstāsta Nikam par legalo aklumu, ka cilvēks skaitās legāli akls ja nevar no divdesmit pēdu attāluma saredzēt to ko cilvēks ar ideālu redz saredz no divsimt pēdu attāluma. Žaņa dzīves mērķis ir bijis atrast universālo enciklpoēdiju kuras beigas arīir tās sākums grāmat esot apaļa un bezgalīga.Tajā brīdī virtuvē ienāk mazais puika un prasa ka rakstās bezgalīga. Dāvids iepazīstās ar Aleksandru un liekas ka viņi viens otram uzreiz iepatīkas. Dāvids lēni un mierīgi izskaidro kādi izskatās burti kuri ir vārdā bezgalība vai arī kā var to visvienkāršāk uzrakstīt. Ar simbolu.
Leave a comment