ne tikai tā. -

pasaule griežas kaut kur starp reiboņiem un mazliet sāpošu galvu, starp mīlestību un apnikumu pret visu pārējo, kas to brīžiem skubina, bet brīžiem velk atpakaļ kaut kādā sastinguma stāvoklī. bet sasalumu tā nekad nesasniedz. tas priecē, tāpat kā saule, kura ārā tā spītīgi cenšas iepriecināt nomāktos ļautiņus. tas ir patīkami. to vien darīt, kā sildīt sānus piesaulītē, kā izlaistam kaķim, kas, pieēdis pilnu vēderu, zviln. Un nav jau tā, ka man te nepatiktu, šoreiz es runāju par darbu, bet ir tā, ka man nesanāk un visi cilvēki šodien ir ļoti nelaipni vai kā citādi nejauki. šķiet, ka tas, ko mēs visi dēvējam par Krīzi ar lielo K, ir šos pilsoņus novedis līdz galējai robežai, kad to vien otrā klausules galā viņi var, kā vai nu man uzbrēkt vai žēlīgi nopūsties. Un nē, es neesmu sargeņģelis, es nespēju atrisināt viņu problēmas. es neprotu rast atbildi uz viņu šad tad uzdotajiem jautājumiem - kāpēc...? bet es strādāju bez algas. par visu šo laiku, ko esmu šeit pavadījusi, atdodot savu enerģiju panīkušajiem mietpilsoņiem, es neesmu nopelnījusi ne centa. bet vai viņus tas interesē?? nāt. tā jau ir, mēs redzam savas problēmas, kam mums padomāt par citiem. to vismaz es šeit darbojoties būšu uzzinājusi - nes es viena uz šīs pasaules, ne man vienai problēmas. Bet tagad es vēl mazliet pačīkstēšu, pažēlošos, pavaimanāšu par to cik man ir nožēlojams stāvoklis, tik, ka man pat rādās, ka telefons zvana, vibrē, visādi citādi savādi uzvedas, un tad es došos pie Elīzas, cerībā, ka tur man iedos ēst. Un tad es ēdot domāšu par to, ka jāuztaisa prezentācija, bet ticēšu, ka ēšana padara pasauli labāku. un reiboņi nav saistīti ar to, bet gan zālēm. Vispār ir daudz ko teikt, es varētu runāt un runāt, bet tā kā man pašai šorīt krita uz nerviem tarkšķošas sievietes, es pārstāšu. lai arī - kam gan es to saku? es šēit rakstu vien pati sev. savam priekam un savai nožēlai.
Priekā, dārgā.