Viņa dzirdēja šo savādi dīvaino troksni aiz loga. Ja viņa nebūtu palikusi kājās, lai mācītos, tad nedzirdētu neko, tik nemanāms tas bija. Bet sabiedrība no viņas prasīja labo meteni. Viņa bija tās vergs. Tādēļ šajā nolādētajā pusnakts stundā viņa sēdēja kājās un rakstīja to, ko no viņas gaidīja, lai atkla varētu teikt, ka viņa izpilda visus savus pienākumus. Aiz loga pilnmēness... Tagad viņa daudz labprātāk klejotu zem pielijušiem kokiem un klausītos tukšumā, vai nodotos sapņiem par dzīvi, kādu viņa neuzdrošinājās dzīvot. Un tajā nemājoja baltie zirgi, tajā bija viss, kas atradās aiz plīvura, kuram viņa ar kārām acīm tikai varēja noraudzīties cauri.
Viņa piegāja pie milzu loga, aiz kura dvakoja nakts un mēness. Kaut kas viņu vilka tur, ārā, naktī - mēnesnīcā...
Viņa atvēra balkona durvis un vēsais gaiss apņēma viņas potītes, tad lēnām cēlās uz augšu, ietinot viņas ķermeni satraucoši maigā palagā. Viņai bija jāiet pie balkona malas, no turienes skanēja balss, kas viņu vilka pie sevis, kaut kas, kas sauca pēc viņas.
Viņa piegāja pie malas un uzlika rokas uz margām, kas ļodzīdamies pavirzījās uz priekšu. Viņa kāri elpoja nakti, kas likās satrūdējusi no tai uzliktā sloga vienmēr veldzēt visu. Viņu aicināja zem margām. Viņa palūkojās tai pāri un rokas atlaida lesnteri. Tur karājās meitene gaiši zilā tērpā, izlaistiem matiem un centās tikt augšā, izglābt sevi, lai nekristu lejā no šī augstuma. Viņa gribēja palīdzēt, sniedza savu roku, bet tajā brīdī meitene paskatījās ar viņas acīm, uzsmaidīja viņas smaidu sakot: "Tā ir tikai mana cīņa..." un atlaida rokas, un lidoja naktī.
Viņa redzēja savu seju krītam. Bet viņa krita laimīga, jo bija dzīva un spējīga pieņemt lēmumus. Viņa pati stāvēja uz balkona, nezziņā, ko darīt. Arī viņai bija sava cīņa...