ne tikai tā. -

es tik ļoti zinu, ko es vēlos, bet tik ļoti nav nosakāms, kad kaut uz to vēlmju piepildījuma pusi maz drīkstēšu cerēt. tas ir kaut kur tālu. aiz miglas. mākoņiem. gadiem. es zinu, ka esmu iestrēgusi. kā stirna dziļā jo dziļā sniegā. man kādreiz raudāt gribējās, kad kāds pateica, ka aukstā ziemā stirnas var ielūzt sniegā un pret cieto leduskārtu virs sniega sagriezt un salauzt kājas. un tad nosalt. iespējams, ka es lūstu sniegā. bet es ceru izrauties un mesties tālāk. un pēcāk atpūsties. siltās rokās. es negribu būt ne skumja stirna, ne atrasties ziemā. es gribu būt es siltumā. sevis izveidotā. sevi aptverošā. es gribu sev izveidot mazu jauku pasaulīti. savu pasulīti. nevis atrasties visu laiku kādu citu veidotajās. mājās es jūtos vainīga. atkarīga. piesējusies. rīgā es nejūtos kā mājās. es jūtos kā ieietu sevšā dzīvoklī, svešā pasaulē. es jūtos vainīga, ka esmu tur. un reizēm jūtos vainīga ka neesmu. es gribu savu pasuli, kurā es nekad nejustos vainīga. kurā viss būtu manis radīts, likts un stellēts. un izvēlēts. es varētu nākt un iet. un es gribētu tur palikt... es gribētu tur dzīvot... ēst, dziedāt, gulēt. nevis nolikt un paņemt mantas un aizbēgt. nē. man tas viss ir apnicis. es gribu justies kā mājās. un jūs man jautājat, kādēļ man nepatīk rīga. jo es tur vēl nejūtos labi. man tur nav savas vietas. tur nav, kur man būt kā gribas. bet arī no mājām man ir jāatradinās. cik gan ilgi slēpties šeit.
es zinu, ko es vēlos. bet kā panākt? kā sadzīt rokā sapni un palūgt tam īstenoties? un kā lai piedabū brīnumu notikt?