NO KĀ JĀSARGĀ MŪSU BĒRNI ?
1.jūnijs, kā zināms, pasaulē tiek atzīmēts kā starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Protams, arī Latvijā, īpaši ņemot vērā mūsu tautas bēdīgo demogrāfisko stāvokli, ir aktuāli domāt par jauno Latviešu aizsardzību. Mūsu bērni jāsargā ne tikai no dažādām sadzīves likstām, ceļu satiksmes negadījumiem, ļauniem cilvēkiem un dzīvniekiem (par ko tiek regulāri runāts un rakstīts saziņas līdzekļos), bet arī no pamattautai naidīgās un ārkārtīgi bīstamās kosmopolītisma ideoloģijas un t.s. integrācijas (genocīda pret Latviešiem) procesa – par to, savukārt, “4.maija režīmam” pakļautie un pakalpīgie plašsaziņas līdzekļi klusē.
Jau no pirmajiem dzīves gadiem (faktiski – bērnu dārzā) mazais cilvēks tiek pakļauts minēto procesu negatīvajai ietekmei. Zināms taču, ka praktiski visās lielākajās pilsētās Latviešu bērnu grupiņas ir stāvgrūdām pilnas ar krievvalodīgo okupantu atvasēm – t.s. dzeguzēniem, kurus, starp citu, pašreizējais pilsonības likums ļauj automātiski reģistrēt kā LR pilsoņus, ja vien to vēlas viņu vecāki – okupanti. Šā noziedzīgā procesa rezultātā mazo Latviešu apziņa jau tās veidošanās stadijā tiek smagi traumēta – viņi iemācās no okupantiem rupji uzvesties, spļaudīties, necenzēti lamāties, kā arī, protams, neapgūst normālu, literāri pareizu Latviešu valodu. Ja sākotnēji šāda kārtība bija tikai dažos bērnu dārzos, tad nu jau – praktiski visos. Uz kurieni lai ved Latviešu vecāki savus bērnus, ja visur čum un mudž no okupantēniem? Tādās pilsētās kā Rīga vai Daugavpils tā ir praktiski neatrisināma problēma! Protams, vēl drūmāka situācija ir pagalmos un rotaļu laukumos. Acīmredzot neatliek nekas cits, kā aicināt Latviešu uzņēmējus veidot privātas bērnu iestādes (tādus kā rezervātus), kur mazie Latvieši vismaz uz kādu brīdi tiktu pasargāti no visapkārt esošās krieviskās vides.
Tas pats notiek arī skolās. Daugavpilī vismaz katrs otrais Latviešu skolas audzēknis savā ģimenē nerunā Latviski. Loģiski, ka starpbrīžos šādā skolā Latvju valodu tikpat kā nedzird – visi sarunājas savā starpā un “mātojas” krieviski.
Protams, ka nākotnē nekas labāks nav gaidāms – tieši otrādi – sakarā ar robežu atvēršanu uz citām ES valstīm, mūsu zemi piepildīs jauni dažādrasu klaidoņu pūļi, kuriem, dabiski, arī dzims bērni, kas, iespējams, savā mentalitātē un uzvedībā būs vēl nepieņemamāki par mums jau apriebušamies mazajiem okupantēniem.
Bet ne jau tikai citvalodīgo atvases traucē normālu dzīvi Latviešu bērniem. “Integrācijas” (genocīda) process ietver sevī arī citu aspektu – t.s. cilvēku ar īpašām vajadzībām, respektīvi, fiziski un, it sevišķi, garīgi kroplu invalīdu varmācīgu uzspiešanu normālo ļaužu sabiedrībai. Un atkal galvenais šādas “integrācijas” aspekts tiek vērsts tieši pret bērniem. Arvien skaļāk ieskanas balsis, sludinot, ka “īpašajiem” bērniem noteikti esot jāiet normālā bērnu dārzā, pēc tam – arī skolā. Un atklāti tiek pausts arī šādas rīcības mērķis – jau no mazotnes iemācīt NESASKATĪT ATŠĶĪRĪGO (!!! – A.G.) starp normālajiem un nenormālajiem. Vai jūs saprotat, Latvieši, ko tas nozīmē? Faktiski tiek prasīts, lai Jūsu normālie bērni kļūst tādi paši (vismaz savā apziņā) kā piedzimuši slimi debīliķi (un nesāksim tagad analizēt, kā tie rodas – tam šoreiz nav būtiskas nozīmes)! Nav vēl bijis vismaz man zināma tāda gadījuma, kad šāda “eksperimenta” rezultātā kāds debīliķis būtu sācis kļūt gudrāks, tieši otrādi – garīgi slimie ar savu klātbūtni vien degradē normālos bērnus, liek tiem nolaisties līdz viņu līmenim. Kā zināms, jau bērnu dārzā topošajiem skolniekiem būtu jāapgūst pamatiemaņas lasīšanā, rakstīšanā, vienkāršākajos galvas rēķinos. Taču, kā to lai izdara, ja grupiņā ir viens vai vairāki debīliķi, kas pat runāt normāli nav iemācījušies? Protams, skolās šī problēma ir vēl jo vairāk aktuāla. Es pats, būdams pēc izglītības pedagogs, vienkārši nespēju iedomāties, kā iespējams normāls mācību darbs klasē, kurā normālie skolēni ir salikti kopā ar nenormālajiem! Man tas liekas kā murgs, kā nekvalitatīva šausmu filma, taču, diemžēl, tā ir rūgta mūsdienu dzīves realitāte.
Klāt pie visa minētā vēl jāpiemin kosmopolītisma un eirofīlisma ideoloģija, kas arvien vairāk pārņem mūsu skolas un bērnu dārzus. Tiklīdz iemācījies daudz maz lasīt un rakstīt, mazais cilvēks jau uzzina, cik jauka lieta ir ES, kurā nu atrodas arī Latvija, cik brīnišķīgi ir, ka tautas un rases dzīvo vienā telpā un jaucas savā starpā, ka neesot jābaidās, bet jāiemācoties sadzīvot ne tikai ar citas nacionalitātes, bet arī – seksuālas orientācijas cilvēkiem… Šādas kretīniskas aplamības nereti pauž “učuki”, kas vēl nesenā pagātnē slavēja padomju varu un proletārisko internacionālismu, apdziedāja laikmeta godu, prātu un sirdsapziņu - PSKP un dižo vadoni Ļeņinu. Lai gan, pēc būtības jau kosmopolītisms un internacionālisms ir sinonīmi, tāpēc pārkārtoties viņiem nenācās grūti.
Vai tad kāds brīnums, ka šādu idiotiskas audzināšanas skolu izgājis jaunietis fano par “Ozolu”, ar baudu apmeklē mērkaķu grupas “Los Amigos” koncertus, gatavs stundām ilgi stāvēt rindā, lai savu ar Latvijas Republikas simboliku rotāto vadītāja apliecību apmainītu pret cionistu-eiromasonu simboliku nesošo…utt., u.t.jp.; visbeidzot – sev par dzīvesdraugu izraugās, labākajā gadījumā, kādu no krievvalodīgo okupantu, sliktākajā – nēģeru vai aziātu ieklīdeņu vidus. Jā, tad gan vecāki nereti kož pirkstos: “vai, tā mēs negribējām, mēs nekad nedomājām, ka dēliņš (meitiņa) tā izrīkosies!”. Diemžēl, kad bērns jau ir izaudzis par kosmopolītisku deģenerātu, parasti jau ir par vēlu mēģināt ko vērst par labu un viņu pāraudzināt. Lai bērns izaugtu par krietnu Latviešu Patriotu, Nelokāmu Nacionālistu, viņš atbilstoši jāaudzina jau no mazotnes!
Tātad, kā pretoties kosmopolītisma propagandai, kas mazo Latvieti skar jau teju no pašiem pirmajiem dzīves gadiem? Nenovērtējama šinī gadījumā ir bērna vecāku loma, ja vien, protams, viņi paši ir Īsti Latvju Patrioti. Vislabākais būtu, ja bērns līdz skolas vecumam tiktu audzināts ģimenē, kur ar viņu nodarbotos kāds no vecākiem, vecvecākiem vai vismaz atbilstoši patriotiski noskaņota aukle, kas iemācītu bērnam lepoties ar savu piederību Latviešu Nācijai un Āriešu rasei, par savu Dzimteni uzskatīt tikai un vienīgi Latviju (nekādu ES vai PSRS !), turēties tālāk no Latviešu tautai nepiederīgām svešu rasu un nāciju pabirām, kā arī kropliem pašu tautiešiem – deģenerātiem. Jāpanāk, lai bērns (protams, atbilstoši sava vecuma garīgās attīstības līmenim) spētu, uzsākot skolas gaitas, formulēt savu negatīvo attieksmi pret ES, pret tautu un rasu sajaukšanos, pret deģeneratīvu izdzimteņu iekļaušanos normālo ļaužu sabiedrībā…utt. Un, pats, galvenais, lai viņš nebaidītos, neskatoties uz varbūtējām skolotāju-kosmopolītu dusmām un vienaudžu izsmieklu, visur un vienmēr šīs savas domas arī atklāti paust. Protams, tas nav viegli izdarāms, taču ar ilgu un neatlaidīgu pareizas audzināšanas darbu tas principā ir panākams. Seviški svarīgi ir, lai bērns, paužot savus politiskos uzskatus, vienmēr kā iedomātu sienu aiz sevis justu savu vecāku atbalstu, lai viņš zinātu, ka, varbūtēja politiska konflikta gadījumā ar audzinātājiem vai klases biedriem, vecāki vienmēr kā klints nostāsies viņa pusē.
Vieniem cīnīties, protams, ir grūti, tāpēc patriotiski domājošiem vecākiem nepieciešams apvienoties, veidojot tādas kā sava veida arodbiedrības, kas jau būtu reāls spēks. Nākotnē varētu izveidoties īpašas Latviešu Patriotiem domātas skolas (arī bērnu dārzi), kuros toni noteiktu šāda Patriotisko Vecāku Padome, kura, savukārt, vērīgi sekotu, lai šinīs mācību iestādēs netiktu pieņemti nelatviešu bērni, kā arī t.s. bērni ar īpašām vajadzībām. Šādai Vecāku Padomei būtu arī jāpieprasa, lai par skolotājiem minētajās skolās tiktu pieņemti tikai Patrioti, kas audzinātu bērnus Nacionālistiskā garā. Protams, visideālākais variants būtu, kā jau minēju raksta sākumā, nodibināt Latviešu Patriotu privātģimnāziju (sākumskolu, bērnudārzu …utt.), taču tas, diemžēl, prasītu lielus finansiālos resursus, ar kuriem, kā zināms, neesam īpaši bagāti. Tomēr, arī darbojoties esošās izglītības sistēmas ietvaros, ir iespējams pietiekami daudz panākt, ja vien ir vienotība un griba cīnīties līdz galīgai uzvarai. Ja visā Latvijā kaut vai tikai viena mācību iestāde kļūtu MŪSU – arī tā jau būtu ļoti nozīmīga uzvara.
Pats par sevi saprotams, ka no Latviešu Patriota viedokļa kategoriski nepieņemamas ir t.s. apmaiņas programmas, kad Latviešu bērns tiek nosūtīts dzīvot un mācīties svešā valstī un ģimenē, bet viņa vietā, savukārt, atbrauc kāds ārzemnieks, kurš jāpieņem un pret kuru jāizturas kā pret savu ģimenes locekli (!!! – A.G.). Kā redzams, tad ģimene drīzumā Latvietim kļūs vienīgais politiskais patvērums no apkārt esošā kosmopolītisma tvana, tāpēc neļausim atņemt un sagraut mums šo pēdējo bastionu, kas vēl ir palicis !
Latviešu tautā izsenis ir bijušas kuplas dzimtas, kurās dažādu paaudžu pārstāvji ir draudzīgi dzīvojuši zem viena jumta, vecāki nav pametuši likteņa varā savus pilngadību sasniegušos bērnus, savukārt, arī bērni nav zaudējuši interesi par vecākiem, kas mūža nogalē kļuvuši vārgi un nespēcīgi. Tas lielā mērā ir palīdzējis mūsu tautai izdzīvot cauri gadu simteņiem un palīdzēs arī turpmāk, ja vien turēsimies pie Senajām Latviešu Gara vērtībām, noraidot kosmopolītisko ideoloģiju !
PAR RASI, PAR TAUTU, PAR LATVIEŠU
ĢIMENĒM UN BĒRNIEM VIENMĒR
C Ī Ņ A I S V E I K S !!!
25.05.2004. AIVARS GEDROICS,
diplomēts pedagogs,
matemātikas bakalaurs |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
