| |
[May. 20th, 2006|10:42 am] |
Vakarnakt pārguris, izpumpējies un viens gulēju vannā un domāju:
Ne sūda mēs neizdarījām no tā par ko vakar baznīcā runāja mācītājs.
Varbūt tikai vieglāko daļu.
Ne pa kapeiku vairāk kā visi pārējie modernie "vieglākas" dzīves tīkotāju tūkstoši un pērnās zāles svilinātāji.
Vari uzskatīt to par baigi drošsirdīgo un pareizo rīcību, bet pa lielam tas ir nekas vairāk kā egoistisks vājums..
Iemācīties spēlēties ar sērkociņiem ir daudz vieglāk nekā ko nebūt audzināt rūpēties, kopt un arī piedot, dot iespēju brīžos, kad saulīte nespīd spoži, spoži.
Pirmo mēs iemācamies bērnībā, otro kā nu kurš..
Un es nesaku, ka es tāds neesmu..
Galvenokārt jau tādēļ, ka par visu šo te nespēju pievērties un mirkļos, kad man patiešām vajag to "dūraiņoto rociņu" sev blakus, pļurkstu par to kā tāds sabojājies gramafons..
Pajāt..
Laiks strādāt!
Yes ser! |
|
|
