AIVARS GEDROICS - K.Ulmanis

About K.Ulmanis

Previous Entry K.Ulmanis14. Maijs 2007 @ 14:53 Next Entry
KĀ VĒRTĒT PIEMINEKĻA UZSTĀDĪŠANU K.ULMANIM ?
Jau kopš Latvijas neatkarības formālās atjaunošanas I99I.gadā nerima runas par nepieciešamību uzstādīt pieminekli pēdējam neatkarīgās Latvijas Valsts un Ministru prezidentam K.Ulmanim, kā arī atrast viņa pīšļus svešumā un pārvest tos uz Latviju. Ja pēdējais uzdevums tā arī līdz šim nav vaina¬gojies panākumiem, neskatoties uz divu delegāciju - oficiālās ar K.U. bēdī¬gi slaveno radagabalu Gunču Rumpīti un neoficiālās ar tāpat visai odiozo J.Zīgeristu priekšgalā vizītēm uz K.U. pēdējās dusas vietu Turkmēnijā un ekspedīciju vadītāju "rožainajiem" solījumiem, tad piemineklis K.U. šā gada 22.jūlijā beidzot tika atklāts un, kā par brīnumu, šoreiz tas notika pilsē¬tas centrā, nevis Torņakalna krūmos kā t.s. "salauztā ģimene".
Uzreiz rodas jautājums - kā uztvert šī pieminas simbola uzstādīšanu un, vai cilvēks, kam tas veltīts, to vispār ir pelnījis ?
Atbildi uz šo jautājumu sniegt ir diezgan sarežģīti. Nav šaubu, K.U. no visiem pirmskara Latvijas varasvīriem ir bijis vispopulārākais (atpazīsta¬mības nozīmē) un tai pat laikā arī vispretrunīgāk vērtētais - viņu vai nu akli pielūdz, vai tikpat kvēli nosoda un nolād. Es personīgi nepiederu ne pie vienas no šīm abām latviešu grupām - nejūsmoju par K.U. kā par otru Jē¬zu Kristu, bet tai pat laikā negribu arī viņu "nolīdzināt ar zemi".
Vēlos nedaudz paanalizēt- K.U. politisko darbību no 1918. līdz 1940 .g. Protams, sākotnēji tā ir vērtējama vienīgi pozitīvi. Droši var teikt, ka šis cilvēks bija viens no galvenajiem (ja ne pats galvenais) Neatkarīgās Latvijas "celmlaužiem", viņš ticēja šai idejai pat šķietami pilnīgi bezce¬rīgos apstākļos, kad puse mūsu tagadējas valsts teritorijas atradās Krievi¬jas, bet otra puse - Vācijas pakļautībā. (Te kārtējo reizi vajadzētu apdo¬māties un nokaunēties "ņaudētajiem", kas to vien skandina: "Latvija nevar palikt viena pati, kādā no savienībām mums ir jāstājas - vai nu Austrumu, vai Rietumu.") šī viņa ticība arī palīdzēja "nostumt malā" abus konkurentus - kangarus - asiņaino komunistu P.Stučku un antikomunistu A.Niedru, kas, lai arī labu gribēdams, tomēr nostājās ienaidnieku "bermontiešu" pusē. K.U. pel¬nīti kļuva par I.Patiesi Neatkarīgās Latvijas valdības vadītāju un līdz ar to arī par tādu kā Latviešu Valstiskuma simbolu.
Manā uztverē pareiza K.U. rīcība bija arī 1934.gada I5.maija apvērsums. To laiku Saeima (gluži kā tagadējā) bija iestigusi savstarpējās ķildās un mantiskās intrigās, nerūpējoties par tautas vairuma - savu vēlētāju - dzīves apstākļiem, turklāt tajā nozīmīgu lomu spēlēja „sociķi”, kuri (cits atklā¬tāk, cits slēptāk) kāroja pievienot Latviju PSRS. Jāatzīmē arī t.s. "mino¬ritāšu" nekaunība, kuras jaunās Latvijas valsts uzticību, automātiski piešķirot visiem pilsonību, izmantoja nelietīgi, nemācoties Latviešu valodu (nerunājot tajā pat no Saeimas tribīnes) un ar savu politisko darbību veici¬not neatkarības zušanu un atkal apvienošanos ar Krieviju vai Vāciju. I5.maijs šiem nelietīgajiem plāniem „pārvilka treknu svītru". K.U. daudz darīja, lai Latviešu valoda tiešām PRAKTISKI iegūtu Valsts valo¬das statusu mūsu Tēvzemē - viņš bez vilcināšanās likvidēja t.s. "minoritāšu skolas, visiem "činavniekiem" jebkurā Latvijas vietā tika pavēlēts vai nu rekordīsā laikā apgūt Valsts valodu, vai arī atkāpties no amata, viņš nekautrējās arī iejaukties t.s. "privātajā biznesā", stingri pieprasot gan latviskot visu veikalu izkārtnes, gan iemācīties runāt Latviski to darbinie¬kiem. K.U. laikā pirmoreiz priekšrocības uzņēmējdarbībā Latvijā tika dotas Latviešiem.
Tai pat laikā jāatzīst, ka K.U. baidījās arī no, viņaprāt, "pārlieka nacionālisma". Pēc viņa pavēles tika slēgts nacionālista A.Berga vadītais patriotiskais laikraksts "Latvis" (analogs mūsu "LL" un "DDD"), tika izvērs¬tas represijas pret organizācijas "Pērkonkrusts" biedriem - dažus no tiem izsūtot no Latvijas, citus pat iebāžot cietumā. Kā formālais iemesls tika minēta šo ļaužu publiski paustā negatīvā attieksme pret žīdiem, kas "bojā¬jot mūsu valsts gaišo tēlu ārvalstu acīs" (pazīstama līdzība ar mūsdienām, vai ne?). Daļa vēsturnieku domā arī, ka K.U. saskatīja šajos ļaudīs bīstamus konkurentus cīņā par varu, tāpēc arī tos visādā veidā apkaroja. Tā vai citā¬di, bet šāda K.U. rīcība pelna visdziļāko nosodījumu un var vienīgi piekrist kāda Patriota savulaik izteiktai domai: "Žēl, ka tādi dižgari kā K.U. un G.Celmiņš nespēja atrast kopīgu valodu un cīnījās viens pret otru, nevis vienoti pret Latvju tautas ienaidniekiem!".
Kaut arī K.U. nebija tik nacionāls, kā daļai Latvju Patriotu to gribē¬tos, tomēr jāatzīmē, ka tieši viņa valdīšanas laikā beidzot "minoritātes" sāka apzināties savu "īsto vietu" un atskārst, ka Latvijā saimnieki ir un būs Latvieši. Tāpat nav noliedzams ekonomiskais uzplaukums, ko "Ulmaņa lai¬kos" piedzīvoja Latvija, it īpaši lauksaimniecības jomā. Mūsu zemē ne tikai izzuda bezdarbs, bet sāka pat trūkt darbaroku un nācās ievest palīgstrādnie¬kus no kaimiņvalstīm (Lietuvas, Polijas.. .u.c.) .
Ne tik veiksmīgs K.U. devums bija ārpolitikā. Manuprāt, viņš pārlieku baidījās no Vācijas, tai pat laikā "koķetējot" ar kaimiņu - PSRS. Latvijas iedzīvotāji pietiekami tika informēti par to, ka "Hitlers Vācijā iznīdē žī¬dus", bet tikpat kā neko nezināja par tepat blakus valstī notiekošajām daudz drausmīgākajām tirāna Staļina īstenotajām represijām. K.U. maldīgi domāja, ka "nekaitinot krievus", izdosies izpelnīties to labvēlību. Rezul¬tāti gan izrādījās pretēji - agresīvais Austrumu kaimiņš šādu Latvijas po¬litiku uztvēra kā vājuma izpausmi. Lai arī K.U. tika informēts par 1939.g.23.augustā noslēgto "Molotova&Rībentropa paktu" ar tā slepenajiem papild¬protokoliem, PSRS ultimatīvā prasība I939.g. rudenī ievest Latvijā savas karabāzes, pārsteidza K.U. nesagatavotu. Faktiski viņš, piekrizdams šai pra¬sībai (tāpat, kā arī Igaunijas un Lietuvas prezidents) jau toreiz parakstīja nāves spriedumu neatkarīgajai Latvijai. Tās pilnīga okupācija un inkorpo¬rācija PSRS sastāvā nu vairs bija tikai laika jautājums. Es piekrītu tiem vēsturniekiem, kuri apgalvo, ka 1940.g., kad PSRS karaspēka daudzums bāzēs pārsniedza Latvijas armijas skaitu, pretoties jau bija par vēlu. To vajadzēja darīt 1939.gadā - visām Baltijas valstīm kopīgi, nākot talkā arī Somijai, kura tika pamesta viena PSRS "saplosīšanai", taču ārkārtīgi grūtās, asiņainās cīņās tomēr nosargāja savas valsts neatkarību, lai arī zaudējot daļu no tās teritorijas. Domāju, ka arī trim Baltijas valstīm to¬reiz, cīnoties kopā ar Somiju, būtu izdevies saglabāt savu neatkarību, ie¬spējams, ka ar laiku palīgā nāktu arī Vācija, kurai tāpat bija ar PSRS "kārtojami savi rēķini". Diemžēl K.U. kopā ar kolēģiem Smetonu un Petsu izvēlējās gļēvo ”nepretošanās taktiku".
Tomēr visvairāk nosodījumu pelna, manuprāt, jau ar skaidru nodevību robe¬žojošais K.U. 1940.gada 17.jūnijā izteiktais sauklis:"...es palieku savā vietā, jūs arī palieciet savējās!". Iespējams, viņam tiešām okupācijas vara bija apsolījusi saglabāt esošo amatu, kļūstot par pakalpīgu marioneti komunistu rokas. Taču, kad K.U. kā prezidents bija parakstījis visus okupan¬tiem vajadzīgos lēmumus (t.sk., arī par Aizsargu organizācijas atbruņošanu un izformēšanu), viņš jaunajai varai vairs nebija vajadzīgs, tā viņu atstā¬dināja no amata, apcietināja un izsūtīja no valsts. Manuprāt, ja arī K.U. toreiz neizšķīrās par bruņota spēka lietošanu pret okupantiem, viņa gan ka Prezidenta, gan Latvieša pienākums bija nesadarboties ar okupācijas varu, bet pašam atkāpties no amata, pirms tam oficiāli paziņojot, ka "mūsu valsts tiek okupēta no PSRS, un es tam nepiekrītu, tāpēc atkāpjos no amata", kā arī censties (ja tas vēl būtu iespējams) emigrēt uz ārvalstīm un nodibināt tur trimdas valdību, kas tad pieprasītu pasaulei palīdzēt atbrīvot Latviju no okupantiem. Taču K.U., palikdams savā postenī, faktiski kļuva par kolaborantu un vismaz daļēji legitimizēja Latvijas okupāciju un tai sekojošo ie¬kļaušanu PSRS sastāvā. Bet netiesāsim par to viņu pārāk bargi, jo savu sodu viņš jau saņēma 1942.gadā, mocekļa nāvē mirdams Krasnovodskas cietumā. Esmu pārliecināts, ka vismaz dzīves pēdējos brīžos viņš nožēloja savu nepareizo politiku, ko viņš bija realizējis attiecībā pret PSRS 1939. un 1940. gadā.
Vēl nedaudz pieskaršos K.Ulmaņa privātajai dzīvei. Zināmas ļaušu aprindas baumo, ka viņš esot bijis pederasts, kā pamatojumu tam minot viņa neprecēšanos, kā arī ārlietu ministra Muntera biežo viesošanos K.U. dzīvoklī, kur V.M. nere¬ti mēdza palikt arī pa nakti. Man tomēr šie argumenti neliekas īpaši pārlieci¬noši. Neprecēties cilvēks varēja arī dēļ savas pārliekās aizraušanās ar poli¬tiku un, ja divi vīrieši pēc kopīgas iedzeršanas nolemj pārgulēt vienā dzī¬voklī, tas vēl nebūt nenozīmē, ka viņi obligāti sāks savstarpēji nodarboties ar seksu. Tai pat laikā jāatzīst, ka nodevēja Muntera (tāpat kā prokrieviskā ģenerāļa J.Baloža) ietekme uz K.U. tiešām bija liela un varbūt arī tās ie¬spaidā viņš tik pārspīlēti draudzīgi izturējis pret PSRS, kas galu galā no¬veda pie Latvijas valsts katastrofas. Taču, ja nu arī tiešām izrādīsies tais¬nība pieņēmumam par K.U. īpatnējo seksuālo orientāciju, tad teiksim viņam paldies vismaz par to, ka viņš, atšķirībā no mūsdienu "pidariem" (piemēram, Streipa), to nereklamēja, bet rūpīgi slēpa acīmredzot apzinādamies tās perversitāti un ļauno ietekmi uz Latviešu nāciju, gan cilvēci kopumā.
Un tagad atgriezīsimies pie sākotnēji uzdotā jautājuma: "Vai K.U. ir pelnījis pieminekli?”. Mana atbilde ir – „JĀ”, jo, neskatoties uz pieļautajā traģiskajām kļūdām, tomēr K.U. vairāk ir bijis pozitīvā, nekā ne¬gatīvā. Ne jau velti tauta visus 50 okupācijas gadus, runājot par pirmskara Latviju, lietoja apzīmējumu "Ulmaņa laiki" (nevis Čakstes, Zemgala, Kvieša vai Meierovica laiki), tādi veidā netieši jau vārdos uzceļot viņam šo valsts dibinātāja monumentu. Un arī nule atklātais reālais piemiņas simbols ir pa¬matā saziedots par vienkāršās tautas (nevis "biezo naudasmaisu") līdzekļiem, tāpēc arī tapa tik ilgi un izmēros nav dižs. Katrā ziņā K.Ulmanis pieminek¬li ir: pelnījis nesalīdzināti .vairāk kā Konstantīns Čakste, kura vienīgais nopelns ir petīcijas uzrakstīšana "eiropiešiem", ar kuru tie noslaucīja sev... Starp citu, paturēsim prātā šo faktu, izdarot liktenīgo izvēli 20.septembra referendumā. Esmu pārliecināts, ja K.Ulmanis šobrīd būtu dzīvs, viņš aicinātu tautu balsot PRET Latvijas iestāšanos ES !
AlVARS GEDROICS, 2003.gada raksts
(ir doma)
Top of Page Powered by Sviesta Ciba