šovakar mācos just, ja tā var teikt. Asīzes posta iespaidā klausos to U2 dziesmu Ground beneath your feat, kas man neprātīgi atsauc atmiņā vienu dišuku LKA vecajos labajos pirmkursieka laikos, kad vēl biju spuraina enuziasma pilns un... tā dziesma skanēja ap 5 no rīta, kad gandrīz visi pseidointeliģentžūpiskciniskie un protams ārprātīgi skaistie studenti bija aizgājuši mājās; es dejoju ar meiteni, ko mīlēju un tieši piedziedājuma mirklī manī kā harpūna iecirtās doma, ka viņa ir mana. mana vienīgā. ka vairs nebūs nekad nebūs nekā cita izņemot viņas matu smaržu. kā Šverna dziesmā: "Šī ir meitene, kurai jāpieder tev - tikai tev - vienīgi tev". protams, visas šīs hipertrofētās frāzes ir aizgājušas mūžībā.
"kaut kas bija cauri" teiktu Hemingvejs.
"Bet tādiem gadījumiem jau ir degvīns" piebilstu cits klasiķis.
un man diemžēl (šobrīd diemžēl) nekas cits neatliek, kā pievienoties vēsturei
Comments
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
par to Tev (un vai nav vienalga par ko, bet tas ir šajā postā un maz ir citos) brīvais kritiens trīs minūšu ilgumā no slapja asfalta, kurā atspīd meiteņu kājas, kas lec pāri peļķei :)
laimīgu lidojumu! :)
laimīgu lidojumu! :)
(Reply to this) (Thread)