Stāvēju uz viena no simtiem Amsterdamas tiltu/tiltiņu, vēroju saulē vizošo vienu no daudzajiem kanāliem, laivas, atcerējos mazliet bērnību, kad tētim tāda bija Jelgavā, vējš matos, ausīs brīvības mūzika, paldies, ka varu dzirdēt,
interesanti, kā viss bija pirms manis,
gāju smaidīdama, un te smaidīt ir normāli, un es negribu būt vietā, kur tā ir ekstra,
un tagad sēžu zem segas un skatos blāķiem filmu,
šīs dienas ir mans laiks, tikai sev. Atvēsināties