Nu jau vakar vakarā bija ilgi gaidītais kora noelēguma koncerts. Sajūtas neaprakstāmas. Prieks un laime!
Hmmm... Man teica, ka es esot flirtējusi ar publiku... Nu, varbūt nedaudz pārspīlēju, bet gana labi iejutos lomā. Galu galā dziedāju jau par iemīlēšanos un mīlestību.
Heart and soul, I fell in love with you
Heart and soul, the way a fool would do,
madly
Because you held me tight
And stole a kiss in the night
... un kā tad savādāk...
Bet šovakar es šo to sapratu... Nav tā, ka es dodu un man vai nu dod vai nedod atpakaļ... Runa ir par durvīm - manas dvēseles durvīm. Lai labi uzstātos, izgāžu eņģes, salaužu piekaramo atslēgu un gāžu ārā visas savas emocijas. Loģiski spriežot, sanāk, ka durvis ir vaļā, tātad pa tām var ne tikai iziet, bet arī ienākt. Turklāt viss, kas ienāk, daudzkāršojas...
Nav nekā, kas pasargātu mani no sliktā, kas pat neklūp pāri slieksnim. Un tad sanāk tā, kā man vakar - pacelt balsi, izteikt indīgas piezīmes un aiziet uz mājām, nevienam neko nepaskaidrojot. Uz mājām , kas galu galā izrādās Caramel Rouge, kur kopā ar pavisam citiem cilvēkiem dzeru kokteiļus un man ir jautrāk, nekā jebkad (Labdien, mani sauc Pieplīts Pieklīde)...
Kā reiz (nezinu kur, kam un kāpēc) apgalvoju - es eju tur, kur mani gaida, kur mani vajag. Negribas man ne uzplīties citiem, ne sēdēt visu vakaru vienai galda galā, kad nespēju aprunāties pat ar galdiņa/dīvāniņa biedru... Ja nē, tad paldies un uz redzēšanos!
P.S. Kā jāsaprot? Uzrunāja MANI un vēl vienu meiteni vārdā, runājot skatījās MAN virsū un pārmeta kaut ko, ko es nemaz nedaru... Atļāvos iepīkstēties, ka es rīkojos pareizi un... Dabūju indes pilnu atbildi - es to neteicu tev, bet visiem... Nu, c'mon!
Hmmm... Man teica, ka es esot flirtējusi ar publiku... Nu, varbūt nedaudz pārspīlēju, bet gana labi iejutos lomā. Galu galā dziedāju jau par iemīlēšanos un mīlestību.
Heart and soul, I fell in love with you
Heart and soul, the way a fool would do,
madly
Because you held me tight
And stole a kiss in the night
... un kā tad savādāk...
Bet šovakar es šo to sapratu... Nav tā, ka es dodu un man vai nu dod vai nedod atpakaļ... Runa ir par durvīm - manas dvēseles durvīm. Lai labi uzstātos, izgāžu eņģes, salaužu piekaramo atslēgu un gāžu ārā visas savas emocijas. Loģiski spriežot, sanāk, ka durvis ir vaļā, tātad pa tām var ne tikai iziet, bet arī ienākt. Turklāt viss, kas ienāk, daudzkāršojas...
Nav nekā, kas pasargātu mani no sliktā, kas pat neklūp pāri slieksnim. Un tad sanāk tā, kā man vakar - pacelt balsi, izteikt indīgas piezīmes un aiziet uz mājām, nevienam neko nepaskaidrojot. Uz mājām , kas galu galā izrādās Caramel Rouge, kur kopā ar pavisam citiem cilvēkiem dzeru kokteiļus un man ir jautrāk, nekā jebkad (Labdien, mani sauc Pieplīts Pieklīde)...
Kā reiz (nezinu kur, kam un kāpēc) apgalvoju - es eju tur, kur mani gaida, kur mani vajag. Negribas man ne uzplīties citiem, ne sēdēt visu vakaru vienai galda galā, kad nespēju aprunāties pat ar galdiņa/dīvāniņa biedru... Ja nē, tad paldies un uz redzēšanos!
P.S. Kā jāsaprot? Uzrunāja MANI un vēl vienu meiteni vārdā, runājot skatījās MAN virsū un pārmeta kaut ko, ko es nemaz nedaru... Atļāvos iepīkstēties, ka es rīkojos pareizi un... Dabūju indes pilnu atbildi - es to neteicu tev, bet visiem... Nu, c'mon!
ir doma