Kretīns kaķis laikam iedomājās, ka esmu nez kāds Everests, kurā noteikti būtu vērts uzkāpt. Turklāt neiztiekot bez iebraukšanas ar ķepu manā acī, paplēšot kādas pāris šķipsnas manu matu un nelabā balsī paņarkstot. Bet ja man jāsameklē situācijas gaišā puse, es varu teikt, ka pateicoties tam sīkajam perdelim, nenogulēju tik burvīgu sestdienas rītu.

Heh, kā tie veči mokās ar Slidotavas dungošanu. Jā, es tā kā rādiō uz pilnu klapi klausos.

Ziniet, kaut kādā brīdī tas klikšķis notika, jau pirms bija uzsnidzis sniegs. Un es vairs neatminos, kāds bija iemesls. Vienkārši notika brīnums un vsjo. Vēl aizvien ir vērts tiem ticēt.

Es sapņoju, ka mani ved prom no mājām, sapņoju, ka esmu 18.gs. Krievijā un kāda cariene mani ir pavēlējusi atrast un nogalināt. Un es kā tāds izmucis pašpuika nēsājos pa kādu krievu ciemu, uzjautrinājos un sēdēju uz māju jumtiem. Tad man palīdzēja, mani paslēpa un pēkšņi es vairs nebiju tur, vairs nebiju krievu ciemā, vairs nebiju pašpuika ar saplēstām biksēm un sašķiebtu cepuri galvā. Es biju mājās un jau biju kļuvusi par Everstu, kuru pievārēja Čips. Un atskanēja mana aizsmakusī balss: "Čīīīp...!"

:)