Ko lai es ar sevi izdaru? Esmu slinka un uz mani nevar paļauties. Nu savējie var, bet svešus es parasti piekāšu. Un pati sevi arī. Laika man bija, iespējas arī, bet šodien es (atkal) neaizgāju uz vienu sarunātu darba interviju, jo man bija slinkums. Un nevēlēšanās. Kaut ko iet, kaut ko runāt, kaut ko prasīt, stāstīt un spēlēt teātrī. Lai mani gribētu pieņemt darbā, lai man būtu tāds grafiks, kādu es vēlos, lai būtu tāda alga, kas man nepienākas. Besī ārā, pati sev čakarēju pagastu. Un neko nespēju labot tajā sakarā.
Es brīnos par to, kur ir palikusi mana enerģija un apņēmība, kāda man bija, kad gribēju pārvākties uz rīgu. Varbūt tas bija prosta spīts, kas līdzēja? Bet tagad man nav pret ko, nav īsti pēc kā tā riktīgi no sirds tiekties un rauties uz priekšu. Mācīties jēgu neredzu - tāpat kā vīriņš ar gandrīz maģistru kabatā taisīt tramvajus?
Gribētos taisīt savu biznesu augšā, bet vajag pamatkapitālu, kādu gudru un uzņēmīgu galvu un lielu devu enerģijas. Un labu ideju. Bet nekā nav.
Un vispār man ir sācies atvaļinājums - ilgi gaidītais un pelnītais, pēc gada un 4 mēnešu strādāšanas bez brīvdienām (legālām - simulētas slimības un bonifācija 3 brīvdienas neskaitās). Iesim šovakar uz Zelta Kompasu ķinītī un uz picu. Rīt brauksim uz liepāju, paspēlesim roķītī biljardu, iedzersim alu, moš kādu satiksim. Un gaidīsim Z-svētkus, kad brauksim uz somiju. Un domāsim ko darīt pa jauno gadu- absints tā kā vilina (kopā ar šampi ne tīrs un ar tvaiku :S ), bet gribas tusiņu nevis vieniem pašiem mājās un vannā.
Update. Uzlabojās bik oma - Sveta pazvanija un paprasīja, ko rīt pusdienās vārīt- vīriņš jau skābeņu zupu neēd=) man viņa patīk. Kaut tikai ilgi vairs nebūtu viņai jāmokas ar sīcīti zem ribām.
Bet vispār man ir besis.