ne tikai tā. -

man ir piemetusies briesmīgā aizmigšanas problēma. ir viss labi, labi, līdz vienam mirklim, kad kā ar knikšķi es slēdzos ārā. Viņš jau saka, ka sāk pie tā pierast. Viņš jā, bet ES? Kur paliek mans - es gribu ar tevi pavadīt visu nakti kopā pļāpajot un bučojoties? - tā vietā man ir - es aizmiegu pēc pusstundas un, ja mani modina, nevaru atvērt ne acu.
Drausmīgākais ir tas, ka ar Viņu mēs satiekamies pārsvarā TIKAI vakaros/naktīs. Un tātad - laika MUMS vairs vispār nebūs?

bet vispār. vakar bija keksi. vakar bija Viņš un mana ģimene. vakar bija jauki.

Šodien būs teātris, mācības un tā tālāk. GRrrr. Gribētos vakar būt aizmigušai [kā tas savā ziņā arī bija] uz viņa vēdera un šorīt pamosties viņa rokās un pavadīt visu dienu Viņam pie sāniem.
nāāāāāt, kas tev skuķim dos? :D


bet tā jau viss jauki, jāsāk domāt dāvanas un kartiņas jāraksta un tā tālāk.
bet to es varu tikai šeit, mājās. Rīgā amn tā kā pazūd visa iedvesma, es nezinu, iespējams, ka istaba pie vainas, jo tur es varu tikai gulēt gultā un blezt griestos. Ja man ir brīva diena, līdz kādiem 4iem/5iem es pat nepacenšos izlīst no gultas vien uz tik ilgu brīdi kā wc apmeklējums.
Grrrrrrr, es nezinu , kas tas ir.


Bet still the same - iemīlējusies.