| vecbābiņa ar sāpošo žokli |
[Jul. 21st, 2005|02:54 pm] |
Jūtos kā 89 gadus veca bābiņa, kuras vecos kaulus sāpīgi lauž ikreiz, kad tuvojas lietus. Reizēm taču drīkst sajusties tā pavisam nožēlojami? Tā vientuļi, neglīti, nevajadzīgi, izmisuma pilni.
Pēc tam jau sekos tās citas dienas, kad manī atkal kūsās muļķīgs optimisms un seju rotās neatvairāmi dzelžainais smaids. Es zinu. Tā vienmēr notiek. |
|
|
| Comments: |
Es shodien aizgaaju paeest uz tuveejo pankuuku bodi. Kaa vienmeer pensionaari bija pilns, ka mudzh, bet mani noveda liidz asaraam veca, veca tantinja, kas pus stundu mekleeja naudas maku pa savu somu, lai samaksaatu par paaris leetaakajaam pankuukaam. Neizsakaami smeldziigas emocijas. Un tas ir izmisums.
Un tev - pasmaidi. Priecaajies, ka veel reakcija Tev nav kaa 80 gadus vecam cilveekam un atminjas zudumi nepiemeklee ikreiz, kad kaads no mazbeerniem Tevi sveicina;) Ir labi! Un buus veel labaak! | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}