- Labdien, - sacīja mazais princis.
- Labdien, - atņēma pārmijnieks.
- Ko Tu še dari? – vaicāja mazais princis.
- Es šķiroju ceļotājus pa tūkstošiem, - sacīja pārmijnieks. – Es nosūtu vilcienus, kas tos aizved gan pa labi, gan pa kreisi.
Un dārdēdams garām aizjoņoja kāds apgaismots ātrvilciens, tā, ka pārmijnieka būdiņa nodrebēja vien.
- Cik ļoti viņi steidzas, - mazais princis brīnījās. - Ko viņi meklē?
- Pat lokomotīves vadītājs to nezina, - atteica pārmijnieks.
Un pretējā virzienā aizbrāza otrs apgaismots ātrvilciens.
- Vai viņi jau atgriežas? – jautāja mazais princis.
- Tie nav tie paši, - sacīja pārmijnieks. – Tā ir maiņa no citurienes.
- Vai tad tur, kur viņi bija, viņiem klājās slikti?
- Labi ir tur, kur mēs neesam, - atteica pārmijnieks.
Un aizdārdēja trešais apgaismotais ātrvilciens.
- Vai viņi dzenas pakaļ pirmajiem ceļotājiem? - vaicāja mazais princis
- Viņi nedzenas pakaļ nekam, - atteica pārmijnieks. – Viņi vagonos vai nu guļ, vai žāvājas. Vienīgi bērni piespieduši deguntiņus pie logu rūtīm.
- Vienīgi bērni zina, ko viņi meklē, - ieteicās mazais princis. Viņi ziedo savu laiku lupatu lellei, un tā viņiem kļūst tuva, bet, ja viņiem to atņem, viņi raud…
- Viņi ir laimīgi, - noteica pārmijnieks.


avots: Antuāns de Sent-Ekziperī, Mazais princis
tēma: laime