nu jau regulārie sestdienas vakaru tusiņi pie liigone s sāk iedarboties dīvaini, jo

1. šodien es saņemu visādus interesantus atgādinājumus par to, kas man šodien jādara. Izrādās es kaut kādā šizofrēniskā situācijā esmu tos sarakstījusi savā mob. telefonā.

2. man šodien sāp muskuļi, jo izrādās, es sestdien demonstrēju savu lokanību. Biju tik sajūsmināta par Ģirta ierašanos, ka sāku taisīt kūleņus, svecītes, tiltiņus un salocīt savu ķermeni. Viens kūlenis finišēja Līgas ritenī. Nu lūk, tas vēl tā, bet, ja ņem vērā, ka man līdz šim ir bijušas paniskas bailes taisīt kūleņus, tas jāsecina, ka kopīgās fabrikas sāk mani dīvaini ietekmēt.

Un tad vēl nesaprotu, ko mēs tādu darījām, lai būtu augšā līdz 5iem rītā un es izjustu nevaldāmu vēlmi iziet ārā un ieraudzīt mašīnu strūklakā.