Sāls koda brūcēs, gribējās kliegt. Kad aplējos ar aukstu ūdeni, sāpes rimās. Acis skaidras un reizē nogurušas. Nakts un miegs mani sagrāba savā varā, sapnī man uzbruka un es bēgu. Jau kārtējo reizi. Un es pat nenobijos, jo laikam- tik ļoti pieradusi. Pieradusi pie domas, ka kaut kas jāmaina, taču trūkst drosmes. Rīts sākās ar aizsmakušu balsi un pulksteņrādītāju, kas rādīja gandrīz desmit. Rudenīgs rīts, rasaina zāle un vislabākās brokastis pasaulē. Slapji suņu deguni. Es vairs nezinu, ko sacīt.
tu saki?