es tik daudz ko neatceros ko es esmu lūgusi
ko es esmu lūgusi no visas sirds savos izmisuma brīžos
neatceros
es zinu, ka es viņu satiku, jo es to patiesi no visas sirds vēlējos, es tikai iedomāties pat nevarēju, ka tas notiks, un es arī nezināju, ka to no SIRDS vēlos, domāju, ka man tikai noskauda
Bet es par viņu fanoju, es viņu apbrīnoju, es viņu dievināju (lai cik šis vārds būtu zaimojošs).
Un tagad man šķiet, ka viņš ir monstrs.. bet tā nevar būt. Neticu, ka ļaunums spēj tā mīlēt, neticu, ka ļaunums spēj ziedot sevi visu, vienkārši neticu
Es neatceros, ko es esmu lūgusi, bet atceros, ka esmu. Atceros, ka tajā vakarā, kad es viņu satiku, es atkal lūdzu es biju otro reizi izmisumā, lai gan tajā vakarā laikam jau bija bezcerība, šķita,ka nekad no tā netikšu ārā
Es solījos rakstīt vāciski, bet es tā nevaru to izskaidrot. Nevar jau vispār izskaidrot ko es jūtu un ko es domāju... tās ir domas
Es neatceros, ko es esmu lūgusi...
Pēdējo lūgšanu atceros, .. to gan es atceros... un tagad man tas ir...
es patiesībā nespēju to aptvert, ka tas ar mani ir noticis... un tomēr nav tā kā pasakā
pēdējo lūgšanu pirms es viņu satiku es atceros, bet es nezināju, es neticēju, ka man piešķirs tieši VIŅU, ar ko es to nopelnīju!!??! Tieši viņu, cilvēku, kuru es tomēr turu augstāk par sevi.. lai gan šķiet, ka viņš ir tā melnā cauruma otrā pusē... Bet man piešķīra tieši viņu, nevis viņam līdzīgu, ar ko es būtu arī spējusi samierināties, nē - vienkārši pieņemt un būt laimīga, bet iedeva tieši viņu, es pat nemaz nezināju, ka es to gribu, ka vispār varu, drīkstu to gribēt.
un tagad ir tā, ka lūdzu gandrīz tikai vienu
un tagad ir tā, ka es nespēju noticēt... un man ir tik ĻOTI bail... bet bailes ir sliktas..
tās nav labas, tās vedina uz domām un domām ir tieksme piepildīties... es nebaidos, tad, kad tā ir realitāte,bet tad,kad tas ir sapnis, kad tā ir ilūzija un iedoma, tad man ir bail...
bet tā ir patiesība, tā ir realitāte...
un vislielākais pārsteigums, ka viņš to ir pieņēmis
un vislielākais pārsteigums, ka mana māsa arī jūt .. viņa kļūst par īstu sievieti...!!!
Mīlu,
Ieviņa.