Maybe*

-I was distarcted.

-By what? (..)

-I was distracted by You.

Redz, tad, kad sāk likties, ka Latvija ir daudz par mazu, jo nevar nevienu soli nekur paspert, lai atkal no jauna neuzzinātu, ka šeit visi viens otru pazīst un visi ir visiem draugi, uz Ameriku gribas vēl vairāk. Es nezinu, vai man tā laime spīdēs, vai tik drīz nē, bet tas jau nemaina faktu. No vienas puses ir tā, ka es gribu rokerolu, bet no otras - cik ilgi? Nu labi, līdz 18? Labi, tad lai iet tā pagaidām, jo es redzu, ka man nav izredžu uz laimīgu, mierīgu kopābūšanu. Un vēlaizvien jau ir grūti saprast to, ka es neesmu vis tāda, kā pirms pusotra gada. Visu laiku jau gribās teikt, ka tā tač esmu es, vecā labā, jaukā, naivā, mīļā Maija, bet es pati redzu, sasodīts, ka tā es tikai vairs varu domāt, jo tas neattaisnojas manā darbībā. Un tas, kas ar mani notiek ir velnsviņuzinakas. Es tagad sēžu pus2os naktī, tikko apēdusi saldējumu, iekrāvusies starp mazām, krāsainām bumbiņām un skatos salkanu pusaudžu romantisko filmu. When everything seems like the movies.. Ha. Bullshit, es tā nekad nevaru teikt, jo ar mani tādi skaistumi nenotiek. Un lai cik vāja un ievainojama arī nebūtu mana dvēsele, tas notiek atkal un atkal. Un visiem ir vienalga. Un es vienkārši vienā vakarā pasaki praktiski svešam puisim, ka esmu sāpināta, bet laikam ne iemīlējusies nekad. Un tā arī ir. Bet kas man to liek darīt? Nu es nezinu. Kaut kā gribas būt uzmanības centrā, gribas, lai ievēro mani. Liekas jocīgi, ja tas notiek, bet sāpīgi- ja ne. Un tieši tas jau ir sarežģītais manā raksturā. Neko nevar man pateikt pareizi, jo es uzreiz varu saniknoties. Mani var izsist no jebkādām sliedēm tik viegli. Es esot skaista meitene. Es tam neticu pat tad, ja man to pasaka. Jā, es te mazliet citēju vakardienu. Kas, starp citu, bija viens varen jocīgs vakars. Un es saprotu vēl to, ka man gribās jaunus cilvēkus ap sevi. Varbūt tāpēc es vakar jutos tik labi, lai gan pazinu es aptuveni.. maz. Man vajag manas meitenes, bet citus puišus, jo vecie pierāda to, ka neko. Un varbūt manī pašā ir vaina, kas ir diezgan pašsaprotami. Un varbūt šis viss ir tikai tāds nakts murgs, varbūttas nav nopietni. Bet varbūt man tiešām gribās to jauko, lai gan tad, kad tas atnāk, es aizgrūžu prom un tad raudu, ka atkal ir sliktie. Man tik daudz vēl jāmācās. Man tik daudz kas jāuzzin. Man tik ļoti ir jāmāk aizmirst personas mana kāmja vārdā, jo es nezinu kāpēc, bet viss, kas notiek, man vnk no jauna to bāž sejā. Katru dienu, daudzas reizes. Es nezinu, kāpēc, vai tur bija kas vairāk par nieka patikšanu, bet es nevaru nedomāt. Un ja man šķiet, ka nu man var būt citi, tad nē, jo es nemaz nezinu, ko pati jūtu. Man tik ļoti vajag karstu vannu, labu mūziku, vīnu un vīraku. Un nevienu cilvēku uz laiku. Man vienkārši gribās eksistēt un cerēt, ka pasaulei nokritīs tas sūdu slānis, kurā krājās visu ciešanas. Jo tur augstāk ir labāk. Virs tā. Bet tam garām netiekam. Pie tā tad arī paliekam. Es vismaz, noteikti.

feeling:	auksti
my music:	perfect man