jā
« previous entry | next entry »
Aug. 2nd, 2011 | 10:20 pm
ziniet, katram dzīvē gadās sūdi. un kādam, līdzīgi kā man, var gadīties līdz pieaugušam vecumam nodzīvot vienkārši briesmīgu domu ielenkumā. jo, objektīvi domājot, nu bērnība kā bērnība, bet tas, kas mani ir izčakarējis, ir tas, ka mana galva vienmēr ir bijusi piebāzta ar sūdiem. tie veidojas šādi. pirmkārt, iedzimtība uz sūdīgu nervu sistēmu un melanholismu. otrkārt, daudz daudz meksikāņu seriālu un grāmatu, kurās ir tik kruta būt cietējam. es, piemēram, bērnībā izlasīju "baltos oleandrus" un nospriedu, ka es tā kā astrīda neko dzīvē neesmu pelnījusi. vidusskolā es par visu teicu "man pohuj", visu laiku biju nelaimīga, man bija vienas veselības huiņas pēc otrām. un es tikai pārdzīvoju un pārdzīvoju. pieraudāju tik daudz spilvenu, vēlējos nomirt tik daudzas reizes. vispār - galvā vienas vienīgas muļķības. pirmajā klasē izštukoju, ka jābēg no mājām, jo viss jau ir tik ļoti sūdā. un viss tik tiešām bija sūdā.
un, zin kā, tā smeldze iekšā sāp. vēl joprojām manī ir šis apbižotais, pamestais, vientuļais bērns. šis mazais īmo, kurš pie katras neveiksmes uzvarā gavilē, saka "nu a bet loģiski, dzīvē taču nevar veikties". īmo, kurš māk būt tikai bēdīgs un nemāk priecāties.
redz, bet paldies dievam, tas prātiņš aug un es arī. un es saprotu divas lietas. pirmkārt, dzīvē nekad nebūs kā filmās un grāmatās. nebūs nekādu prinču baltos zirgos. nebūs nekādu milzu loteriju laimestu. nebūs tik smieklīgi kā draugos. let's face it - es nekad nebūšu supermodele. un droši vien arī ne aktrise un balerīna nē. da var jau meklēt savu ideālo darbu, bet īstais vārds tajā visā ir - pieņemt. pieņemt dzīvi as it is. bez tās filmu un grāmatu prizmas. iedomāties, ka nav kaut kāda uzstādītā modeļa "kā jābūt".
un otrkārt, var jau, protams, par to pārdzīvot. un raudāt. un katru vakaru domāt par to, kāpēc es esmu viena vai kāpēc man neveicas tur un tur. var jau auklēt īmo sevī. var dusmoties un gruzīties par to, ka draugiem iet tik forši, bet tev nē. bet VAR arī to nedarīt. var arī vienkārši sev apzināti pateikt - viss, par šito es nedomāšu, jo tas mani aizved neceļos un noved pie depresijas. var sev apzināti likt neskatīties raudamās filmas un nelasīt raudamās grāmatas. jo, lai kā mana īmo dvēsele pēc tā kviektu, sasodīts, tas mani noved tikai un vienīgi pie depresijas.
un beigu beigās strādā tikai viens. iet pasaulē ar atvērtu sirdi. ar to fīlingu, ka, lai nāk, kas nākdams, viss būs okei. nu neļaut tam īmo teikt, ka būs tikai nenormāli slikti. un arī neiedomāties, ka būs kaut kas megakruts. vienkārši iet bez ekspektācijām un ņemt pretī visu. vot to man vēl vajag iemācīties.
un, zin kā, tā smeldze iekšā sāp. vēl joprojām manī ir šis apbižotais, pamestais, vientuļais bērns. šis mazais īmo, kurš pie katras neveiksmes uzvarā gavilē, saka "nu a bet loģiski, dzīvē taču nevar veikties". īmo, kurš māk būt tikai bēdīgs un nemāk priecāties.
redz, bet paldies dievam, tas prātiņš aug un es arī. un es saprotu divas lietas. pirmkārt, dzīvē nekad nebūs kā filmās un grāmatās. nebūs nekādu prinču baltos zirgos. nebūs nekādu milzu loteriju laimestu. nebūs tik smieklīgi kā draugos. let's face it - es nekad nebūšu supermodele. un droši vien arī ne aktrise un balerīna nē. da var jau meklēt savu ideālo darbu, bet īstais vārds tajā visā ir - pieņemt. pieņemt dzīvi as it is. bez tās filmu un grāmatu prizmas. iedomāties, ka nav kaut kāda uzstādītā modeļa "kā jābūt".
un otrkārt, var jau, protams, par to pārdzīvot. un raudāt. un katru vakaru domāt par to, kāpēc es esmu viena vai kāpēc man neveicas tur un tur. var jau auklēt īmo sevī. var dusmoties un gruzīties par to, ka draugiem iet tik forši, bet tev nē. bet VAR arī to nedarīt. var arī vienkārši sev apzināti pateikt - viss, par šito es nedomāšu, jo tas mani aizved neceļos un noved pie depresijas. var sev apzināti likt neskatīties raudamās filmas un nelasīt raudamās grāmatas. jo, lai kā mana īmo dvēsele pēc tā kviektu, sasodīts, tas mani noved tikai un vienīgi pie depresijas.
un beigu beigās strādā tikai viens. iet pasaulē ar atvērtu sirdi. ar to fīlingu, ka, lai nāk, kas nākdams, viss būs okei. nu neļaut tam īmo teikt, ka būs tikai nenormāli slikti. un arī neiedomāties, ka būs kaut kas megakruts. vienkārši iet bez ekspektācijām un ņemt pretī visu. vot to man vēl vajag iemācīties.