Pagājušajā naktī es paciemojos savā pēcnāves dzīvē. Mani atveda ar mazu vagoniņu pa dzelzceļu uz Skrīveru staciju, tikai šoreiz tur viss izskatījās vēl nožēlojamāk un drūmāk. Citi atvestie līdzinājās zombjiem, kas pirms nokļūšanas tur būtu visu dzīvi cītīgi lietojuši Preiļu metilspirtoto. Sapratusi, ka šī vieta nav tā, kur es vēlos pavadīt mūžību, mēģināju noķert vilcieniņu, kad tas izlaiž jaunpienācējus un dodas pretējā virzienā, taču mani mēģinājumi bija ārkārtīgi neveiksmīgi, jo ik reizi, kad grasījos kāpt iekšā, tas sāka kustēties reaktīvās lidmašīnas ātrumā. Es biju tik izmisusi, ka skrēju tam pakaļ un raudāju: "Nē! Nē! Tā ir kļūda! Tas ir pārpratums!"
Par laimi, pēcāk es jau attapos prāmī.