Sapnī es biju apprecējusies.
Tik briesmīgs septembra iesākums man vēl nebija bijis.
Tātad. Ejot gulēt, palasīju vēl grāmatiņu un, kad pulkstenis rādīja jau pusē divi, izslēdzu gaisu. Man palika bail. Uzmācās tāda kā panika, tāds kā kaut kas, jo īsti panikas lēkme tā nebija. Baidījos no tumsas, trokšņiem un citplanētiešiem, sev par nelaimi atcerējos arī Xfailus un Elienus VS predatoru. Šitā baidīdamies, es nolēmu atsaukt atmiņā visādus brīžus no savas dzīvošanās. Tā nu sanāca, ka pamazām domājot, atcerējos, ka vēl jūnijā, izlaidumā iedevu puķīti kādam puikam, kuru nepazīstu. Milzīgu sarkanu rozi, jo tā piestāvēja manām drēbēm. Puiku sauca Kārlis, un viņš kādreiz strādāja teātrī, pieņemu, ka vairs nestrādās. Enīvei, es viņu nepazīstu, bet kādreiz mēs arī mācījāmies vienā skolā. Tā nu es domāju par to neveiklību izlaidumā, kad iedevu to puķīti, un viņš bija pārsteigts. Briesmīgi pārsteigts. Un vēl domāju par to, cik daudz cilvēks aizmirst, jo tas taču notika tikai jūnijā. Pavisam nesen, bet es jau biju aizmirsusi, ka pēkšņi, spontāni izdomāju iedot puķīti teātra puikam2.

Sapnī man bija kleita, netīrā krāsā, un visu laiku lija lietus. Peļķes bija tik milzīgas ka parasti ir Baseina ielā. Man vienmēr ir licies, ka kruti, ka Baseina ielu sauc par Baseina ielu, jo tur parasti uz ielas ir Baseins. Un tātad, mani apkārt vadāja viņa māte. Mēs gatavojāmies kāzām, braukājām, savācām un tā. Pašu "Jā" mirkli es neredzēju un labi ka tā, citādāk vēl pamostos beigta. Vēlāk mēs jau bijām precējušies. Un bija tāda neveiklības sajūta: "WTF, ko nu?" Un mēs kaut kur braucām, kaut ko darījām, gājām uz kino, bet nerunājām. Visu laiku bijām blakus, kopā. Pat ne sadevušies rokās, kaut kā tik briesmīgi sasaistīti, ka pat nevajadzēja pieskarties. Un man bija TĀ doma, TĀ doma, ka man vēl ir septiņpadsmit gadu. Fīling tventītū, akting seventīn.

Man pat liekas, ka es pirmo kāzu nakti, vai arī daļu no tās, nogulēju. Un tad bija arī viesi, it kā svinības un pasākumi, bet mēs bijām viens otram blakus ieritinājušies uz dīvāna un bija tik silti. Silti.

Un sapnis beidzās ar to, ka es pie ventilatora piespraudu kaut kādu mantiņu. Lietu, kas domāta kā manta bērniem. Viņš priecājās. Es izslēdzu gaismu, lai viņš var gulēt un aizgāju.

Skolu beidzu ar puķi svešam cilvēkam, skolu sāku ar kāzām ar svešu cilvēku. Lucky me. šis sapnis mani iedzina tādās šausmās. Vienkārši briesmīgi.
Bet, ja tā tas būtu noticis, mans uzvārds tik un tā paliktu putniņš, cits putniņš, bet tāpat. (sun)
Kakaini.

Tags: sapnis