Un tad trešdien māsa un man jau ir kamols kaklā. Iespējams, ka nav cilvēka, ar kuru es mūžā būtu vairāk un nāvējošāk kasījusies, bet laikam nav arī cilvēka, vismaz pēdējā laikā, ar kuru man būtu bijis tik labi. Kurš atbrauktu ciemos, paskatītos manu televizoru un izgultos pa visu gultu, dzertu ar mani kopā dīlaitu, ietu peldēt un nāktu atpakaļ, kabača vietā izceptu olā cukini un teiktu, ka nezin kādēļ negaršo labi, lai pat neteiktu, ka riebīgi :)
Un vējš tikai pieņemas stiprumā, bet lapām nav krāsas, jo tās vairs īsti nav ne zaļas, ne arī dzeltenas vai sarkanas. Bet naktis ir aukstas. Un ir vairāk tā kā oktobra vidus, nevis zelta rudens.
Vakar, guļot uz dīvāna, pa logu redzamais koks Iecavas pagalmā nez kādēļ atgādināja augusta naktis dārzā, kad, pārnākot pēc dienas lielajiem darbiem, bija jau tumšs, pat ļoti. Bet vēl bija vasara un rudens nebija sācies. Un tad man ienāca prātā, ka es gribu par to parunāt ar vienu personu un to arī darīju, kamēr vienkārši aizmigu.
Vakar ar māsu smējāmies, ka uz Ziemassvētkiem un dzimšanas dienām tāpat kā Bīns varēsim šogad pašas sev sūtīt kartiņas un šī iespēja nemaz tik nereāla jau vairs nešķiet. Tikai nevar saprast, vai loks saslēdzas ciešāk vai izplešas, bet tas laikam jāatbild ar pretjautājumu - vai būtiskie cilvēki attālinās un to vietā nenāk nekas, vai arī loks piepildās ar random paziņām.