Šodien es kavēšu darbu. Patīkami - es sēžu, vēl vilnas segā ietinusies un puskaila, kaut vajadzētu jau būt tur, Vecrīgā. Tas nekas, mums nav tāds "must be" grafiks. I like that. Actually i love that.

Uznāca garīgais "pļūtiens", ja es drīkstu būt rupja. Es drīkstu? Nē? Nu tad atvainojiet. Uznāca vēlme izlikties.

Artūrs Bērziņš. Mākslinieks, kura gleznas apbur ar savu drūmumu. Atmodināja atkal manī "to". Atkal tumšā, depresīvā, emocionālā un mākslinieciskā puse pretojas gaišaji, romantiski sapņainajai, cerīgajai. Dažreiz šīs manu iekšējo tumšo un gaišo pušu cīņas ir briesmīgi nepanesamas, šorīt tās ir tik patīkamas. Tik ļoti patīkamas.



Es iedomājos, cik ļoti gribētu kaut ko radīt. Dzīvot tādu dzīvi, kādu es vēlos dzīvot. Cik daudz es vēlos sasniegt, tas ir pat neizstāstāmi. Un es jau sāku. Patiesībā mans lēmums `pamest` fizmatus, lai pastrādātu un stātos kur citur, paralēli veltot laiku manu mērķu sasniegšanai, šķiet, ir viens no labākajiem lēmumiem manā dzīvē. Es beidzot jūtu, uz ko cilvēks patiesi ir spējīgs tad, kad viņš sāk sekot saviem mērķiem un sapņiem. Tas ir skaisti. Arī pašsajūta man pēdējā laikā uzlabojas, aizvien retāk es jūtu "to" sevī. Tagad to atkal izjūtot, gūstu baudu, nevis nepanesamas sāpes. Tas ir tik sasodīti patīkami.

Nezinu, varbūt tikai man tā liekas, bet ar pēdējo svu foto galeriju sāku pamanīt, ka mana fotoizjūta un fotospēja uzlabojas kvalitātes ziņā. Varbūt tikai man tā šķiet, nezinu. Katrā ziņā savu darbu analīze un veselīga kritika tikai uzlabo manas iekšējās sajūtas, kas spēj arī izpausties uz āru.

Daudz saraustītu, nestrukturētu domu man galvā mājo. Šobrīd esmu pārņemta ar gaismas objektiem. Gribu domāt, realizēt, piedāvāt cilvēkiem... Gribu tik daudz darīt, tik daudz ielikt. Un gribu arī, lai ņem to visu pretī. Ir patīkami ielikt tik daudz enerģijas un vēlmes tajā, kas patīk.
Atceros uzreiz manu krustmāti, kas mani nosodīja tik sasodīti smagi par "augstskolas pamešanu". Es pēc tam nožēlošot. Un atminos arī, kā viņa teicās, ka dzīvē tā nenotiek - nav iespējams tas, ka cilvēks dara dzīvē to, ks viņam patīk. Smieklīgi. Cilvēks pat zem tilta dzīvojot var darīt to, kas viņam patīk. Un kas cilvēkam traucē iegūt vēlamo izglītību budžeta vietās? Nu, kā Mārtiņš, piemēram - viņš pats mācījās ķīmiju padziļināti, pašmācības ceļā samācījās, jo patika, aizgāja, nolika eksāmenu un mierīgi "ietika" budžetā. Kas citiem liedz to darīt? Ja jau tā visi vārās par augstākās izglītības nepieciešību.. Tad lai iet un iegūst to tur, kur vēlas. Tajā sfērā, kurā vēlas. Un tad būs i augstākā, ir arī darīs to, ko pats cilvēks vēlas.

Šodien ir skaisti iesākusies diena. Tā racionāli, vēsi, ironiski, Innocentiski iesākusies diena ar kaislu tumsoņu iekšās. Ha. Cik ironiski liekas tas, ka šobrīd manā dzīvē ir iestājies laiks, kad es piepildu to, ko pati savos aforismos biju rakstījusi. Nu, par to, cik gan pretēji prāts un jūtas iraid, bet cik varens spēks tas spēj būt, ja atrod iespēju tos apvienot un vienam otru paspilgtināt, nostiprināt.

Tres jolie, mon cheris.

Un jā - man patīk mans darbs. Un kolēģi. Un darbs ir vareni grūts, taču patīkams. Pozitīvi uzlādējošs. (:

Es ceru, mani dārgie, mīļotie cilvēki, draugi, paziņas... tiešām ceru, ka arī jūs sekosiet savām vēlmēm un sapņiem, saviem mērķiem. Tas ir iespējams. Un tas tik ļoti uzlabo pašsajūtu un dzīves kvalitāti. He. >^.^