pelican

kad mēs ļoti sensenos laikos pārvācāmies no pretējās mājas uz pretējo māju (šo), šajā dzīvoklī dzīvoja tante Vera, kas vārīja zivis un vis drausmīgi smirdēja. pat ne pēc zivīm, pēc kaut kā nenosakāma. tā varētu smirdēt, kad visas smakas sajaucās vienā. tajā saulainajā karstajā vasaras dienā, kad es skraidīju pāri pagalmam ar grāmatu saišķīšiem un organizēju sev individuālo rotaļu : "pārvākšanās"  rotaļā bij nepārtraukti cikliska briesmu zonas pārvarēšana- grāmatu nogāde galapunktā, kurā viss TĀ smirdēja, ka man acīs katreiz izsprāga asaras.
bet kāpēc es to visu te buldurēju, tāpēc tāpēc tāpēc (trīsunvēlvairāk), ka šī smaka atgriežas. jā, jā, šajā ceturtā stāva dzīvoklī šī smaka atgriežas šobrīd kā ļauns monstrs, lai mani sodītu. neskatoties, ka esmu iekūpinājusi četrus !!!! vīrakus, kas starp citu vēljoprojām smird pēc publiskās tualetes. man ir ļoti bail. tagad es sāku saprast kāpēc viņš nogalināja.