Es iemīlējos. Ehhh...Nāk man pretim tāds vēsais puika, viss tāds tumšs, gaitā jaušams kaut kas nerātns un nebēdnīgs, un tās acis, pirmo reizi redzēju tādas acis, nedaudz piemiegtas un rūsainas, rūsainas. No viņa viscaur strāvo personība. Nu vot, un tad viņš tāds skaists un apburošs pienāk man klāt, piemiedz ar aci, ielec klēpī, aizver acis un sāk murrāt. Tad mēs vēl ilgi un dikti rotaļājāmies. Sirds salūza, gribējās jau kliegt "Jā jā, es ņemšu viņu pie sevis!", bet tad sapratu, bet, bet, bet, bet....bļin. Kādam nevajag pasaulē lieliskāko kaķēnu? Vēl padomāšu, moš tos bet var kaut kā apiet...