Laikam jau būtu jāsāk ar to, ka jāizskaidro, what is this diary thing all about jeb - kāpēc vispār cilvēki raksta publisko dienasgrāmatu. Lai nebūtu atkal visvisādi pārmetumi agrās rīta stundās no sērijas - "...bet tu tur rakstīji tā un tā"! Ko nozīmē vārds "publisko"? Tas nenozīmē, ka visi Latvijas nepilnie 2 milj. iedzīvotāji tagad lasa, ko es rakstu. Pat puse, ceturtdaļa, piektdaļa un arī 10% to nedara. To dara tikai tie, kam tas interesē vai kuri vispār zina, ka kaut ko rakstu. Ikvienam cilvēkam ir tiesības ko teikt publiski (t.i., ka to var izlasīt jebkurš, kas vēlas) un ir tiesības kaut ko paturēt pie sevis. Izdzēsu savus vecos arhīvus tāpēc, ka gribu paturēt savu pagātni pie sevis. Pastāv taču tāda lieta kā loģika. Un domāju, ka ir itin loģiski, ka to, ko es negribu teikt, to es nesaku. Vai arī pasaku..nu.. Šimkusīte skolas laikā man palīdzēja iemācīties, kā pateikt caur puķēm, metaforās. Un tad nu tā, mīļo lasītāj vai ne-lasītāj, ir tava problēma, vai tu šo metaforu saproti vai nesaproti. Katrā ziņā, tā, kurš raksta, uzdevums nav attaisnoties par sevis rakstīto. Enerģija ir jāvelta rakstīšanai, nevis runāšanai par to. Vienlaikus, ar cilvēkiem ir jārunā tādā valodā, kādu viņi saprot. Tāpēc arī šāds ieraksts šoreiz. Kāpēc rakstu šādā dienasgrāmatā? 1) Man ir vēlme rakstīt un tāda ir bijusi, cik sevi atceros; 2) Tā ir sava veida emociju pārnešana no domām uz vārdiem - vienkārši tik nepieciešama un pašsaprotama emociju un enerģijas apmaiņa; 3) Kāpēc nerakstīt, ja VAR RAKSTĪT? Kāpēc, pie ķirbja, nedzīvot, ja VAR DZĪVOT? |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |