Man viņš tik ļoti patīk, ka, blakus esot un klausoties lielisku, grūvīgu mūziku džeza naktī, stāvu zemē iemieta ar sakrustotām rokām, tā vietā, lai tak atraisītos un pakustētos kaut vai, jo visas iekšas sastingušas aiz aaaaaaaaa; man viņš tik ļoti patīk, ka nedēļas laikā jau otro reizi pārbaudu draudzeņu pacietību, 70% sarunu veltot "vai viņu redzēšu, kur satikt, ko darīt", un literally skrienot pakaļ (nē, burtiski! jau otro reizi nedēļas laikā!); man viņš tik ļoti patīk, ka visu vakaru domāju, kā lai tā normālāk novēl priecīgus Ziemassvētkus, un beigās pat to neizdodas, jo neskrējām pār tiltu pietiekami ātri un nevērojām uzmanīgi, pareizāk sakot, viņš vienkārši nozuda skatienam tumsā. Tas brīdis bija otrais atgādinājums, ka nevar taču šitā tipa pieaugsi meitene skraidīt pakaļ cilvēkam:) , t.i., mēģinot mākslīgi izveidot tikšanos, kura, tu redzi, uz šo brīdi nav notikusi vai ieilgusi, jo tātad uz šo brīdi tā ir jābūt (izejot no pārliecības, ka kāds joprojām zina labāk); man viņš tik ļoti patīk, ka te nu ir skaidrs - jāaizbrauc mājās un kapitāli jāizvēdina galva. Paldies par mājāsbraukšanu, lai kā negribas to atkritienu, tas ir tieši tas, kas uz šo brīdi vajadzīgs. Bet to es tik te tā, klabē ierakstu, lai pēc tam jautri pārlasīt, tā jebkuram katram, ko satikšu lv, jau šito ārprātu nemaz nevar stāstīt. |
|
Previous Entry · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |